***
Naktīs viņa dzīvo vizbuļos, pelēkos tīklos pagaldē,
ezeru garaiņos un palieņu trīsuļojošās vēnās,
kad bezmiegs plosa, gaiss pārtrūkst katrā ieelpā
un apvijas kaklam,
līdz laternas skrejceļš caur logu sāk asarot siltajā stiklā
Viņa piesauc sauli, domās balsina griestus senās mājās
un štovē kāpostus,
bet rokas atceras rūsas uzartos ceļus
un rūgtu papeļu pumpuru smaržu
Viņa nepieder un nekad nav piederējusi,
tikai salauztām šūpolēm rotaļu laukumā
un vēl asnot nesākušiem rudziem
Gaisma aust lēni,
kā gaidot apžēlošanu čirkst sejā smalkiem, nesteidzīgiem pavedieniem,
nekādu zīmju vai priekšnojautu,
tikai laika pogcaurumi
apvāršņu plaisās
***
Kādudien satumsīs,
iesim pa lietus noklātām ielām,
gandrīz piedzimušie spēlēsies smiltīs,
rotaļu laukumu tālajos stūros,
