Ernesto Sabato (Ernesto Sabato, 1911—2011) ir argentīniešu prozists, esejists, gleznotājs un ārsts. Ieguvis daudzas starptautiskas literārās balvas un prēmijas. Viņa slavenākais romāns Tunelis (El Túnel, 1948) tulkots arī latviešu valodā. Pēc militārās huntas gāšanas Argentīnā 1983. gadā viņš vadīja Nacionālo pazudušo personu komisiju, no tās gala ziņojuma izveidoja grāmatu Nekad vairs (Nunca mas), kas joprojām ir viena no visvairāk pārdotajām grāmatām Argentīnas vēsturē. Šeit publicētais teksts ir no krājuma Pretošanās (A Resistência; 2008).
Žurnāls Domuzīme, 2024, nr. 4
Mēdz būt dienas, kad pamostos ar slimīgu cerību galvā; tie ir brīži, kad pārņem sajūta, ka cilvēciskākas dzīves iespējas patiešām ir mūsu pašu rokās. Arī šī ir tāda diena.
Tāpēc gluži vai taustīdamies rītausmā, esmu ķēries pie rakstīšanas tādā steigā kā cilvēks, kuru ugunsgrēka draudi izdzinuši ārā, lai sauktu palīgā. Vai kā kuģis, kas, nozuzdams skatienam, padod pēdējo, izmisīgo signālu ostai, droši zinādams, ka tā vēl ir tuvu, vien apdullusi no pilsētas trokšņiem un daudzo afišu aizmiglotām acīm.
Es jūs lūdzu apstāties un padomāt par diženību, pēc kuras joprojām ir iespēja tiekties, ja vien uzdrošināsimies dzīvi vērtēt citādi. Es lūdzu no mums visiem tādu drošsirdību, kas cilvēkam piešķir patieso vērienu. Dažkārt mēs visi salūstam. Bet nezūdoša paliek pārliecība, ka no šīs zemestrīces, kas apdraud cilvēcisku stāju, mūs var paglābt — tikai un vienīgi — garīgas vērtības.
