Dzeja ap mums ir vienmēr. Mūsu ziņā, vai to lasām, izceļam vai arī neinteresējamies, palaižam garām.
Žurnāls Domuzīme, 2023, nr. 1
Latvijas dzejas ainava 2022. gadā
2022. gads atnesa trauksmainas izjūtas ikvienam eiropeiskās kultūras pārstāvim, arī latviešiem. Šķiet, līdz ar Krievijas karaspēka noziedzīgo iebrukumu Ukrainā dzīvojam jaunā ērā, varbūt pat varam runāt par kultūras paradigmas maiņu.
Notikumi tiešā veidā ietekmēja kultūras periodikas saturu. Žurnālā Domuzīme regulāri bija Ukrainas autoru prozas un dzejas publikācijas, arī Punctum vietnē bieži bija lasāmi atdzejojumi no ukraiņu valodas — un ar tajos paustajiem pārdzīvojumiem latviešiem ir viegli identificēties.
Lai gan dzīvojam laikmetā, kad informācijas pārpilnības dēļ ir uzmanīgi jāvērtē robeža starp patieso un nepatieso, pierādāmo un nepierādāmo, vispārinājumiem un izņēmumiem, tieši šobrīd ir skaidri redzams, ka patiesība pastāv un ka pastāv arī absolūts, iznīcinošs ļaunums. No vardarbības, kas vērsta pret ukraiņu tautu, kārtējo reizi esam it kā palikuši bez vārdiem, šķiet, arī dzejai vairs nav vietas. Tomēr jāatminas šogad mūžībā aizgājušās dzejnieces Veltas Sniķeres teiktais, atsaucoties uz Polu Valerī: «poētiskajam instinktam nenovēršami ir jānoved pie patiesības».1 Varbūt dzeja ir patiesības izziņas orgāns, kas nosaka dzīvību.
