Tagad
Sīks lietus knaiba seju. Vējš lietussargu parauj gaisā, sašķiebj smalkos stienīšus un apmet mitro neilona drēbi otrādi. Pleciem pārskrien drēgnums, somas lence spiež plecu lejup, un ceļasoma smagnēji noplakšķ uz asfalta. Paceļu somu, iztaisnoju muguru un uzrauju kapuci, pāris soļu, un beidzot iesprūku ostas terminālī. Plašajā vestibilā dvako drēgnums un lietū samiekšķētais pusmētelis.
«Kate, es jau domāju, ka neatbrauksi!» Māsa stāv pie kāpnēm, abās rokās pa kafijai. Vienu viņa sniedz man, bet karstais trauciņš dedzina pirkstus, un es gandrīz to nometu uz grīdas. Laine ir mana vidējā māsa. Vecākā jau devīto gadu laimīgi precējusies dzīvo nelielā ciematiņā netālu no Kārlstades pie Vēnerna ezera, palīdz vīram vadīt viesnīcu, un es pa laikam aizbraucu palīgos, pie reizes kaut ko nopelnot studijām.
