Jurga Tumasonīte.
Stāsts
Šorīt vējains: koki, kas aug krastmalā, birdina lapas un sūta tās uz ezera vidu. Šis ezers ir dziļš, tā krasti dumbraini, pilni badīgu dēļu. Teritorija norobežota ar augstu elektrisko žogu, visur sakārtas kameras. Ekspedīcijas jahta ar baltu apakšu šūpojas uz ūdens, četri zinātnieki gaida, kad uzvārīsies kafija. Agrs rīts, sāk celties mig-la. Uz klāja blondīns ar uzrautu degunu dziļi ievelk drēgno gaisu un raugās apkārt: drīz vairs nevarēs redzēt krastus, liksies, ka viņi iekļuvuši sveša sapņa pašā vidū. Vīrietis atkal iesprūk kajītē. Var tikai minēt, kā viņas uzvedīsies miglā. Tāpēc zinātniekiem kaklā karājas austiņas: tās viņi izmantos, tiklīdz būs manāmas kaut visniecīgākās briesmas. Ezera dibenā nogremdētās kameras rāda statisku ainu: pirmā aizmigusi guļ, ierakusi asti mīkstajā pamatnē. Otra izstiepusies uz vēdera, apkampusi kaut kādu kokgabalu. Kur ir pārējās un ko tās tagad dara — pagaidām nav skaidrs, jo kameras ir fiksējušas tikai šīs divas.
