Ilustrācija — Katrīna Eihe.
Stāsts
Tajā gadā, kad Laurai apritēja vienpadsmit, agri saradās daudz mušu. Tās zumēja, dīca, sanēja un sīca ap gaļas un bulciņu vitrīnām veikalos, ap komposta kaudzēm pagalmos un ap rotaļlaukuma smilšu kastē ieraktiem kaķu mēsliem. Tuvīnajā fermā tās lika govīm izmisumā maurot. Lauras mājās tās slīka rūgušpienā un kompotā un pulkiem vien šķīda zem vecmāmiņas dzeltenās mušu pletnes, kad viņa tās dauzīja uz ēdamgalda un lamāja par maukām.
Kādā aprīļa beigu pievakarē Laura, pārbraukusi no pilsētas pēc sliktas dienas skolā, uzvilka galošas un zilu džemperi, pielika pavadu savam krancītim Bobim ar izvalbītām acīm un devās pastaigā. Abu ierastais ceļš veda gar piemājas rotaļu laukumu, gar visām četrām ciemata dzīvokļu mājām, gar veikalu, kur pienu pārdeva alumīnija kannās, un pāri pļavai līdz kaķu slīcināmajam dīķim. Apstājusies iepretī veikalam, kamēr Bobis ošņāja zāles kušķi, Laura sāka vērot divus resnus, zaļus atkritumu konteinerus, piegumzītus melnspīdīgiem maisiem, ap kuriem biezēja kustīgi mušu mākoņi. Piepeši viena no mušām atklīda līdz Laurai un iesita pa vaigu. Meitene to atgaiņāja, bet muša pielidoja pie auss un iedindzējās tik skaļi, ka Laura salēcās. Viņa vēzēja roku, bet muša turpināja spindzēt ap galvu, meklēja jaunu vietu, kur nosēsties. Laura sāka gaiņāties ar abām rokām, raustīdama suņa pavadu, un Bobis sašutumā bolīja acis, bet muša arvien atrada uz Lauras vietu, kur atsperties ar savām netīrajām kājelēm. Laura atsāka iet un centās nelikties zinis, bet uzmācīgā lidone sekoja. Kad tā nosēdās tieši uz lūpas, Laura nenoturējās un iesaucās: «Nu, mauka!», gandrīz norija mušu un pamanīja, ka no veikala iznākusī vecmāmiņas draudzene izbīlī gandrīz nomet piena kannu.
