Ilustrācija — Gabriela Milberga-Zuza.
Žurnāls Domuzīme, 2022, nr. 6
Tāds varens krāšņums Senāta laukumā sen nebija redzēts. Pāri visam plašumam mugurām pret Admiralitātes ēku taisnā līnijā stāvēja seši leibgvardes pulki. Augusta saule pienainajās ziemeļu debesīs spoguļojās trīsstūreņu zeltītajās pīnēs, augsto cepuru emblēmās, misiņa sprādzēs, zobenu rokturu pušķos un tresēs pāri dažādu krāsu formas tērpiem. Saule bija dāsna, un ķeizarienes galma dāmas smagos, vēl krāšņākos tērpos uz goda postamenta piesardzīgi kustināja vēdekļus, bet kungi nemanāmi mēģināja paplest svīstošās kājas un elkoņus. Atskanot lielgabalu zalvei, visi atgāza galvu un sastinguši aizturēja elpu. Vienīgi Kronštates dragūnu pulka ogļu melnie zirgi turpināja nepacietīgi mīņāties un šķindināt iemauktus. Pilsēta vēl bija ļoti jauna, un todien atklāja pieminekli tās dibinātājam. Šo svinīgo brīdi visi bija gaidījuši četrus gadus, bet kopš statujas pasūtīšanas bija pagājuši jau divpadsmit. Pats skulptors bija apvainojies un aizbraucis atpakaļ uz Parīzi.
