Mūsdienu starpkontinentālās kustības kontekstā es — migrējošs subjekts, daudzvalodīga māte, kas klejo pa kulturoloģiskiem plašumiem — gribot negribot moku savu klejojumos izkliedēto prātu ar vecāku vienvalodības un «jaukto» bērnu daudzvalodības problēmu. To varētu dēvēt par drāmu, kurā manai personiskajai pieredzei ir ne tā mazākā loma.
Mani izbrīna raibās feminisma literatūras kalni, literatūras, kurā tik daudz vietas un prāta spēju veltīts sievietēm, vīriešiem, viņu nerimstošajai cīņai, dzimumu vientulības raisītām ciešanām, dzimumu diskriminācijai, seksuālās dzīves pārdzīvojumiem, feministiskā ego balsij, kamēr mierīga, analītiska skatījuma uz mātes un bērna dialogu vietā ir baigs tukšums. Literatūras un lingvistiskās izziņas līmenī nedz šāds skatījums, nedz dialogs nav atrodams: šķiet, to nav viegli, varbūt arī nav nepieciešams atraut no ierastā sadzīves, emociju, ķermenisko attiecību zirnekļtīkla un pacelt valodas saulītē, pārvērst bezsvara abstrakcijā.
