Ilustrācija — Patrīcija Māra Vilsone.
No šīm mājām
nav atlicis
nekā vairāk
par gruvešiem
No daudziem
man dārgajiem
nav atlicis
pat tik
Taču sirdī
neviena krusta netrūkst
Mana sirds ir
visbriesmīgāk sapostītais ciems
Džuzepe Ungareti
Pirmā aina ir suns, kurš skatās.
Suns esmu es.
Skatos uz tēvu, kurš ir raudošs akmens.
Pirmā skaņa ir dialektā. To bez mitas atkārto mans tēvs, atkārto riņķveida apsēstībā. Tā ir Palermo izloksne. Pirmā skaņa ir s’asciucò1.
Gaisu plosa sirēnas, mans tēvs ir lauskās sašķīdusi pasaule, laiks izsvīst asinis. Palermo, 1992. gads, un tas arī viss.
...
Es viņu biju nokristījis par Neronu. Kā man patika šis vārds! Tik svinīgs. Vai gan es savu suni būtu varējis nosaukt citādi?
Nē, nu, vispār jau varēju. Varēju nosaukt viņu amerikāniskā vārdā. Par Bobu vai Maikolu. Vai kādā itāļu svētā vārdā. Tādā kā Pio vai Mauro. Vai arī cita dzīvnieka vārdā. Tādā kā Džeko — gekons. Taču nē. Es izraudzījos aprakstošu vārdu: Nerone — Lielais Melnais, jo viņš bija piķa melns un milzīgs. Pelnījis iespaidīgu vārdu. Un nu viņam tāds bija.
