«Vēl jaunās tūkstošgades sākuma gados tika prognozēts vai pat kultivēts, ka grāmatas to fiziskajā izpratnē izzudīs dažu gadu laikā. Nekas tāds nav noticis.» uzsver Arnis Koroševskis. Foto — Ģirts Raģelis.
Žurnāls Domuzīme, 2024, nr. 2
Jau labu laiku manī krājas izjūtas un domas, kuras vieno viens vārds — kauns. Esmu tās pierakstījis.
Man ir kauns par to, ka man, kultūras nozares darbiniekam, 34 gadus pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas ir jākaunas par to, ka strādāju tieši šajā jomā. Par to, ka Latvijas kultūras vēsturē melnbalti šķirojam personības «pareizajos» un «nepareizajos». Par to, ka cenzūru vai pašcenzūru vairs neprotam atšķirt no tās, kas šeit valdīja 50 padomju okupācijas gadus. Par to, ka izliekamies, ka viss ir kārtībā. Un vēl man kauns par to, ka skaļi kaunēties ir kauns.
Man ir kauns par ienaidniekiem, kas pēkšņi vēlas kļūt par draugiem, un otrādi. Kauns par tiem, kam konformisms ir vienīgā izeja. Par tiem, kas līdz vakardienai «izlikās», bet šodien jau «tic».
