Ilustrācija — Lauma Norniece.
Žurnāls Domuzīme, 2024, nr. 3
Your documents, please! Sauciens atskanēja pēkšņi. Ilmārs sākumā pat nesaskatīja vaicātāju, jopcik. Pīterboro stacijas naksnīgā perona pustumsā nez no kurienes bija parādījies likumsargs un uzrunāja tieši viņu. Kas noticis, kāpēc viņš man to prasa — jautājumi gluži kā kumeļi izskrēja cauri Ilmāra galvai. Nolicis smago nešļavu pie kājām, sirmot sākušais vīrs tvēra pie ādas jakas kabatas, kur parasti glabājās visi dokumenti. «Vienu moment!» viņš iesaucās. One moment, Ilmārs veikli izlaboja pārteikšanos.
Ilmārs bija pieredzējis šoferis, bet šoreiz busu nācās atstāt netālajā laukumā stacijas pievārtē. Lai gaida saimnieku atgriežamies! Uz Londonu ar savu uzticamo bērīti viņam negribējās braukt. Tur satiksme bieži vien buksēja, īpaši sastrēgumstundās, kad uz bāņa bija jāpavada ilgāks laiks nekā parasti. Un ja nu nokavē lidmašīnu uz Latviju? Nē, šoreiz Ilmārs izvēlējās citu «maršrutku» — superērto ātro vilcienu, kas aizraus tieši līdz Stenstedai. Stunda un piecpadsmit — tieši tik ilgs laiks būs jāpavada dzelzs rumakā, līgani šūpojoties cauri Anglijas vientulībā slīgstošajiem laukiem. Vilcienā varēja gan kafiju iedzert, gan kādu maizīti uzkost — laipna meitene ar saviem paikas ratiem piebrauca katram klāt. Ja Latvijā tādas ekstras būtu! Tad ne tikai uz Dobeli vai Ogri varētu aizšaut, bet arī uz trīs stundu attālumā esošo Daugavpili vai Liepāju.
