Ilustrācija — Anna Vaivare.
Savādniece Makvala jau kopš divdesmitā gadsimta piecdesmitajiem gadiem Gruzijas pilsētā Gori1 bija nākamā populārākā persona pēc Staļina. Viņa bija tik kolorīta persona, ka iegūla atmiņā ikvienam, kurš kaut reizi bija viņu saticis. Armēniete pēc tautības, Makvala armēniski nemācēja ne vārda, jo viņas senči dzīvoja Gruzijā jau vairākās paaudzēs. Makvalai bija māsa Ļena un brālis Vladimirs, kuru ģimenē sazin kāpēc sauca par Šuru.
Necik skaista Makvala nebija, bet viņai bija tipiskas armēņu acis. Milzīgas, skumjas — kā aktierim Frunzikam Mkrtčjanam. Filozofa acis. Makvalas gadījumā gan ierastie poētismi par acīm kā dvēseles spoguli un personības dziļuma rādītāju izgāztos ar lielu blīkšķi — Makvala bija, saudzīgi izsakoties, aprobežota būtne, bet pāris viņas brālēnu, kuriem bija mats matā tādas pašas acis, prātus ārpus «silti», «auksti», «gribu ēst» nekas daudz nenodarbināja.
