Ilustrācija — Roberts Brastiņš.
Žurnāls Domuzīme, 2024, nr. 5
Nono bija zintnieks, bet esmu gluži pārliecināta, ka viņam pašam labpatiktu smalkāks vārds: homeopāts. Ne velti viņa vizītkartē bija rakstīts:
RAFAELS KONTRERASS ALFONSO
HOMEOPĀTS
VISU SLIMĪBU —
DIABĒTA, APTAUKOŠANĀS, SINUSĪTA, VĒŽA —
ĀRSTNIECĪBA UN ZINTNIECĪBA
AR ZINĀTNES CENTRA IZSNIEGTU LICENCI
Pa kreisi no teksta atradās neliela melnbalta Nono fotogrāfija. Mati nekārtīgā jūklī, aprēķinātāja skatiens. Viena mutes puse, kā vienmēr, tikko nojaušami saviebta. Ģērbies uzvalkā ar šlipsi. Par pēdējo rindu vienmēr smejos. Es taču zinu, kā ar to visu ir, tomēr saku:
— Mami, kāds zinātnes centrs?
Abas knapi valdāmies, lai nesāktu spurgt.
Nu, tas zinātnes centrs, saprotams!
Lieta tāda, ka nekāda zinātnes centra nav. Nono to vizītkartē norādījis, lai skeptiskākos klientus pārliecinātu par savām spējām. Nono turklāt vispār neprata lasīt. Talantu viņam nebija daudz, toties tādi, ar kādiem cilvēki mēdz viegli kāpt augšup. Viņš zināja, kā parakstīties ar savu vārdu, prasmīgi darbojās ar āmuru, labi tika galā ar skaitļiem un izveicīgi sacerēja visādas blēņas. Viņš varēja citēt tikai vienreiz dzirdētu grāmatu vai lūgšanu, turklāt to uzskatāmi nodemonstrēja vēl un vēlreiz, lai pamazām iegūtu zintnieka slavu. Viņam bija gadījies nejauši saklausīties noderīgas lūgšanas un zāļu zinības, un, ja viņš nebūtu visu iegaumējis un atkārtojis uzreiz un nekļūdīgi, jauns neslēpums viņam nekad vairs netiktu atklāts.
