Literatūras gardēdis un retumu meklētājs

Andrejs Johansons vārdos cēlis spožus pieminekļus Rīgai un tās kultūras cilvēkiem

Neslēpšu, ka Andrejs Johansons (28.01.1922. Rīga—10.03.1983. Stokholma) ir man vistuvākais latviešu esejists. Tālab šo Domuzīmes gadu, kas būs veltīts esejai kā žanram, kam pagātnes kultūrā ir godājama un ražīga vieta, bet ko mūsdienu lasītājs ņem pretī piesardzīgi, varētu teikt — pat pavirši, izvēlējos sākt ar viņa eseju. Latviešu izcilo esejistu vārdus varbūt pat nepieciešams atgādināt. Ne tikai Andreju Johansonu, bet arī Zentu Mauriņu, Konstantīnu Raudivi, Jāni Veseli, Rihardu Rudzīti, Jāni Kadili, Edgaru Dunsdorfu, Anšlavu Eglīti u. c. Esejas žanru brīvvalsts laikā centās aktualizēt redaktors Jānis Grīns, kurš žurnālā Daugava regulāri aicināja daudzus tā laika redzamākos rakstniekus publicēt esejas.

Jaunākajā žurnālā

Atbraucis uz Rīgu, lai šī intervija varētu tapt klātienē, Rafaels Martins Kalvo atzīst: «Dzīve ārpus pilsētas ļauj man domāt brīvāk. Pilsētā vienmēr kaut kur jāsteidzas, bet laukos tādas steigas nav.»
Foto — Kristaps Kalns
  • Ievadsleja

Sveicināti, godājamie žurnāla lasītāji!

  • Proza

Zelta zars. IX Koku pielūgsme

Foto — Krišs Salmanis
  • Proza

Selga

Ilustrācija — Adriana Paula Kristapsone
  • Proza

Maranta

Neticamā katastrofa

  • Dzeja

Marija rāda uz karātavām

Reinis Pelle Karlsons (1993) ir dzejnieks. Publikācijas žurnālos Žoklis un Strāva, portālā Punctum u. c. Strādā pie pirmā krājuma.