Ilustrācija — Līva Dortāne.
Žurnāls Domuzīme, 2022, nr. 5
Mana māsa atrāva durvis ar tādu spēku, ka tās atsitās pret mazo žurnālgaldiņu, kas bija nolikts pie ieejas. «Sailas,» viņa gluži bez elpas teica, pat nenovilkusi mēteli, «man tev kas sakāms.» Ar to pietika, lai es sajustos kā slazdā, it kā vārdi no viņas mutes nākot izplestos un aizpildītu visu niecīgā dzīvoklīša telpu. Es teicu, lai nomierinās, un atvainojos, un tad sāku taisnoties. Domāju, ka viņa būs dusmīga uz mani iepriekšējā vakara dēļ, tāpēc biju sagatavojies tam, ko viņa varētu sacīt, kad atgriezīsies mājās no darba.
«Netaisnojies,» Bernīsa teica. «Es nerunāju par to.» Viņa piebikstīja man pie kājām, lai es tās pavirzu, tad nometās blakus uz divvietīgā dīvāna. Viņas ķermeni vēl apņēma āra aukstums. Es saglabāju savu pārformatēto CV, noliku klēpjdatoru uz grīdas un klausījos.
