Liepa Rūce raksta dzeju, periodikā publicējas kopš 2005. gada. Apguvusi rakstniecību 2013. gada prozas meistardarbnīcā. Nepabeigta augstākā izglītība psiholoģijā, šī joma interesē joprojām. Šā gada septembrī saņēma jauniedibināto žurnāla Domuzīme Dzejas balvu par krājumu Atspulga balss (2020).
*
Vecvecāku māja Papē nodega,
kad biju vēl maziņa.
To klāja iespaidīgs salmu jumts.
Ūpis kā mītisks bifelis grozīja plecus.
Manas rociņas bija par īsu,
lai aptvertu ragulopa galvu,
kad, gaužām sīciņu uzmetis kaklā,
viņš nesa mani uz jūru.
Iespaidīgs kā jumts.
Man ir viena salīmēta atmiņu bilde ar māju,
viena — ar Ūpi.
Kaut gan saucām viņu putna vārdā,
Ūpis no mājas pelniem
tomēr nepacēlās.
Mēs nevarējām tikt uz bērēm,
jo bija ziema, deviņdesmito sākums,
neizbraucamas sniega kupenas
uz lauku ceļiem.
Es raudāju tāpēc,
ka izklausījās jocīgi —
nomiris.
Vēlāk viņš bieži bija dzīvs
citu stāstos,
bet bīstams.
