Ilustrācija — Vika Eksta.
Žurnāls Domuzīme, 2023, nr. 4
Otrdiena, 6. septembris
Upe pēc karstās vasaras kļuvusi par līkumainu tērcīti starp augstiem, zāļainiem krastiem, tikai aiz tālākajām pļavām vēsi avoti vēl sargā atvaru dziļumu. Asteru dobes upmalas privātmāju dārzos vēl ir violetos un sārtos ziedos. Brūnais kraftpapīrs ap jaunajām mācību grāmatām smaržo... stipri. Tam ir sāļi salds aromāts kā no sarūsējušas kūpinātavas izņemtam karstam šķiņķim ar apkvēpušu kamaru. Skolas zvana bleķa rīkle joprojām izgārdz veco, derdzīgo skaņu, tomēr kaut kas šajā rudenī ir arī citādi.
Šodien lielajā starpbrīdī mēs redzējām viņu, es un Līdija!
Gājām ar Līdiju pirkt kamas šokolādi, un nejaušība vēlējās, lai ārā pa veikala durvīm mēs nāktu laimīgā brīdī. Līdija man priekšā uz kāpnēm piepeši apstājās, es klupu pret viņu, mute bija pilna ar gardumu, sausu kā zāģskaidas. Brīnums, ka es ar to neaizrijos, ka nenokritu pa veikala augstajām kāpnēm! Līdija nogrīļojās uz priekšu, taču pat neatskatījās, nepavērsa skatienu uz manu pusi. Un tad skatījos un ieraudzīju arī es. Palsā šokolāde man saujā kusa, varbūt es ieslaucīju pirkstus rūtaino skolas formas svārku ielocēs. Sasprindzināju acis, lai aina drūpošām betona plātnēm izklātā veikalpriekšas laukuma otrā malā būtu saredzama cik vien iespējams skaidri.
