Ilustrācija — Anna Zvaigzne.
Pirms kāda laika man bija savdabīga tikšanās ar mūsu muzeja apmeklētāju. Viņš interesējās par radu meklēšanas iespējām, dokumentu pieejamību un tā tālāk. Diemžēl konkrētajā situācijā īpaši daudz palīdzēt nespēju, jo runa bija par laika posmu, no kura tiešām saglabājies maz rakstītas dokumentācijas.
Tad cilvēks sarunas gaitā pavēstīja, ka vislabāk visu varētu noskaidrot, ja nonāktu pagātnē. No sirds piekritu un ieteicu tā arī izdarīt, bet tad atklājās, ka lieta nav tik vienkārša. Viņam gan esot spējas ceļot laikā, taču pats to darīt nevarot — vajag kādu citu, kurš piekritīs, ka viņu uz to pagātni aizsūta. Sarunas biedrs vērās manī ar cerībām. Sapratu, ka šajā vietā vēsturei kā zinātnei vairs nekādas teikšanas nav. Izdvesu, ka tik negaidīts un nopietns piedāvājums ir kārtīgi jāapdomā un uzreiz atbildi dot nevaru. To sakot, neuzkrītoši iebakstīju tālrunī īsziņu kolēģei, liekot noprast, ka Hjūstonā ir problēmas.1 Viņa ieradās visai drīz un komplektā ar pārmetošu skatienu teica, ka tikšanās jābeidz, jo mani «visi jau gaida sanāksmē». Pēc tam kabinetā abas ieskatījāmies kalendārā, jo arī vēsturniekiem jēdziens «pilnmēness» ir faktors, ar kuru darba procesā jārēķinās.
