Žurnāls Domuzīme, 2022, nr. 4
Salti zilajās pavasara debesīs, kā vasaru aicinot, skaņu sudrabu kaisīja pirmie cīruļi un maz uzmanības pievērsa diviem pajūgā braucošiem pusmūža vīriem vēja un saules aprautām sejām. Viens no viņiem pīpē bija sabāzis niknu pašaudzēto tabaku. Kad vējš iegriezās, dūmu vērpete patrāpījās Laucim nāsīs, un tas nokrācās, kā sajutis sānos asus piešus.
Vai nu gribēdams līdzbraucējam Edvartam aizrādīt par viņa zirga uzvedību, vai brīnīdamies par dzīvnieku, kas vēl nav pieradis pie tabakas dūmiem, ratu saimnieks Miķelis caur zobiem norūca: — Tev gan tas ziergs vienādiņ’ diži špicīgs.
Kaimiņmāju saimnieks Edvarts Jonis, pamādams uz mežmalā pamesto māju pusi, ierunājās: — Rau, Rogu Anna viņgad atdeva Stāļinam savu balsi, kazi’, cik ilgi jau gulēdama stīva. Komjaunieši bi’ atskrējuši ar balsojamo kasti, bet Birānos gove stalē vais’ nemāva, un aizgaldā iespundētās zosis bi’ nosprāgušas. Šitie aktīvisti iegrūda to kandidāta lapu kastes šķirbā un laidās lapās. Ja nebūtu nākuši tie parakstīšanās izspiedēji par valsts obligāciju pirkšanu, kazi’, cik ilgi tā nabaģe būtu gulējusi savā gultelē…
