Ilustrācija — Mētra Saberova.
Žurnāls Domuzīme, 2024, nr. 2
Man bija septiņdesmit, kad satiku Ričardu. Viņam bija trīsdesmit divi. Viņš teica, ka ir jauns vīrietis. Uz to man nebija nekā, ko atbildēt, jo nudien nezināju, kā ir būt jaunam vīrietim — vai tas ir labi vai slikti. Viņš janvārī bija ievācies kaimiņos man un Rozai, manai mazmeitai. Viņa tovasar reti bija mājās. Roza bija satikusi jaunu puisi un lielākoties dzīvoja pie viņa otrpus pilsētai. Visi mani draugi bija sociālās aprūpes mājās, bet es ne. Mums nebija naudas, un piedevām man nemaz nekārojās tur nokļūt. Negribēju dzīvot kopā ar cilvēkiem, kurus nepazīstu.
Ričarda miteklī katru sestdienu notika ballītes. Sākumā tika svinēta ievākšanās, bet pēc tam atradās arvien citi iemesli. Viņa dzīvokļa durvis vienmēr bija vaļā, cilvēki nāca un gāja jebkurā diennakts laikā. Dažkārt sapulcējās tikai bērni, pavisam mazi, un uz grīdas visur bija Ziemassvētku lampiņu virtenes. Citās reizēs tur varēja satikt pusmūža cilvēkus, kuri rāpās cauri telšu labirintam, kas bija uzbūvēts no kartona kastēm. Bija pat ballīte, kurā cilvēki ieradās ar savu divriteni, un mēs izbraukājām visu pilsētu. Man divriteņa nebija, tāpēc viņš ļāva man braukt kopā ar viņu. Es sēdēju uz stieņa starp stūri un sēdekli, un viņš mina pedāļus. Ričards stāstīja atgadījumus, itin privātus, laikā, ko viņš te bija pavadījis. Šajā pilsētā viņš jau bija vairākus gadus. Divriteņu tūrē viņš izstāstīja par sievieti, istabas biedreni, ko viņš reiz bija mīlējis. Par vietām, kur viņi pusdienoja un nesamaksāja rēķinu, par vietām, kur viņi skūpstījās. Līdz ar stāstiem šī kļuva par viņa pilsētu. Kad nākamreiz gāju gar pieminēto ēku vai ielas stūri, tur bija viņa stāsti, tas, kā viņš bija tos pavēstījis.
