Foto — LETA
Gandrīz 30 gadu izliekamies, ka viss ļaunums nācis no ārpuses
Padomju režīma laikā gūto pieredzi joprojām ir problemātiski objektīvi un neitrāli izvērtēt. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 90. gadu sākumā dominēja uzskats, ka likvidējams viss, kas bija ieviests absolūtā ļaunuma — padomju varas — gados, jo tas ir mums svešs gan ideoloģiski, gan juridiski, gan emocionāli. Arī pašlaik, veicot zinātnisku padomju valsts un tiesību vēstures izpēti, man ir grūti abstrahēties no daudziem Latvijas Republikas pilsoņiem nodarītā neatgriezeniskā ļaunuma, kas ir saglabājies tautas dzīvajā atmiņā un tiek izgaismots aizvien plašāk jaunākajā latviešu literatūrā un filmās.
Padomju režīmā piedzimušie
Lielākajai daļai no mūsu valstī šodien dzīvojošajiem cilvēkiem mūžs sācies vēl Padomju Savienībā. Šai sabiedrības daļai, arī raksta autorei, tas nav tikai abstrakts okupācijas laiks, bet gan dzīves gadi, «izdzīvotāja» pieredze, bērnības, jaunības atmiņas — skolas gaitas, pirmā mīlestība, uzticama draudzība, runāšana un rakstīšana «starp vārdiem un rindiņām». Neslēpšu, savulaik ir izjusts gluži cilvēcisks prieks, kas tieši vai netieši ir saistīts arī ar kaut ko «padomisku». Piemēram, mūsu klases gandarījums par uzvaru ierindas skates konkursā vai mans diploms par 1. vietu Rīgas Proletāriešu rajona «padomju valsts un tiesību pamatu» olimpiādē...
