Ilustrācija – Jurijs Tatarkins.
Žurnāls Domuzīme, 2022, nr. 3
Viņa nebija mana tipiskā kliente — to pamanīju, tiklīdz sieviete ienāca kabinetā. Nevērīgi dārgs apģērbs, kādu valkāja īpaši turīgi ļaudis, — nekāda spožuma, tikai neuzkrītošas vienkrāsainas drēbes. Neliels, šaurs platīna pulkstenītis ar pāris briljantiem, tam pieskaņoti auskari un it kā parasta kvadrātaina soma, kura maksāja pusi mana dzīvokļa gada īres. Seja viņas vecumam, ko nodeva rokas, pārāk gluda. Cik viņai varēja būt — noteikti pāri piecdesmit? Šādas sievietes pastaigājās pa vecpilsētu, kur atradās luksusa bodītes, sēdēja dārgajās kafejnīcās pie prosecco un viena bezē cepumiņa, brauca kabrioletos uz savām Luksemburgas villām, mājot cita citai ar zīda šallēm. Un nekad neiegriezās La Gare1 rajonā, kur slējās mans darba būcenis.
