Veļu laika viducī, kad laiks aizskrien kā mūžīga, pelēcīga pievakare, Ģirts mūsmājās aizmirsa šalli. Nebija jau pirmā reize, kad Ģirts ko aizmirst, visādi bija gadījies. Bet šoreiz – gaumīga, pelēka šalle ar mazām podziņām, acīmredzami itin silta, kā šķita – no kašmira. Varbūt braukusi tālus ceļus, jo Ģirts ir tāds pasaules klaidonis – te viņš ir Vācijā, te Ķīnā, te štatos, te Sāremā. Un šallei piemīt savāds svešu pilsētu vakaru siltums un tējnīcu omulība.
Nolemju aplikt Ģirta šalli šodien pat, jo tūlīt satikšu Regīnu. Regīna, karaliene, tik daudzos vārdos saukta, bet liktenīgi izdomāta – vai varbūt paša Dieva Kunga ielikta manā prātā kopš radīšanas brīža. Mainījusi formu kā mītu un pasaku varone, bet varbūt tikai manā prātā, tam mulsi cenšoties izpatikt Radītāja plāniem un atkārtoti iesprūstot sevī. Tādas īstas Regīnas nemaz nav, ir tikai manu atmiņu formas, kam nav pienākuma atbilst realitātei. Ak, prātiņ, nāc mājās, riņķadeja pēc jēgas, reveļu reveļiem, kā viduslaiku aktieru rūpīgi iestudētajos priekšnesumos. Kūleniskā jēga, es pie sevis ironiski nosmejos, aizslēdzot durvis. Kūleniskā Dieva griba – pašas velta, pašas celta, pašas izprātota, šķība un greiza kā gadu gaitā savērpusies svētceļnieka kūja.
