Ilustrācija — Lauma Norniece.
Pirms vēl Borjas dūre ietriecas manā mīkstajā vēderā, man ir jāpiedzimst no zagtām drēbēm, salmiem, pārāk karstas vasaras nakts un jāņtārpiņu gaismas. Un vēl pirms tam — Viktors uzvelk tumši zilu uzvalku, pieglauž paplānos matus, ieliek ādas portfelī savu vienīgo paklausīgo dzeguzi, iesēžas vilcienā un brauc uz pilsētu.
Viņš staigā apkārt, plaukstā sažņaudzis lapiņu, uz kuras uzkricelēta meistara adrese. Vēl palikuši daži, kas gatavo īstus dzegužpulksteņus ar īstām, dzīvām dzeguzēm. Par pulksteņiem Viktors neko nezina, bet viņam ir dzeguzes. Labi audzinātas, dresētas un veselīgas. Galvaspilsēta Viktoru mulsina. Viņš nāk no ciemata, kurā nav ielu. Ir tikai māju nosaukumi, daži ceļi, dažas takas, skola, baznīca, vecs parks, un vairāk nekā. Viktors maldās pa pārāk plašajām pilsētas ielām, jautā ceļu pretimnācējiem, bet drīz ir pilnīgi pazudis.
