Ilustrācija — Svens Neilands.
Salmiņš
Ziema bija barga, un mani jau labu laiku bija apņēmusi vienaldzības dūmaka. Mēli klāja tāds kā aplikums, un viss dzīvē šķita zaudējis garšu. Mēģinot kaut kam pieķerties, roka gurdeni atslāba. Kāda lipīga viela izolēja mani no pasaules.
Tā paša gada agrā pavasarī pirmo reizi satiku Donnu Kihoti. Kur tas īsti notika? Tur, augstajā pakalnā, no kura pārredzama gan pilsēta, gan osta un jūra.
Reiz, kad sēdēju pieminekļa pakājē, man garām aizvirzījās parādība. Tā bija gara un tieva kā salmiņš un pārvietojās tik viegli, ka šķita slīdam virs ceļa putekļiem. Kaklā viņai karājās binoklis. Viņa piestāja pie margas un sāka vērot jūru.
Ledus jau bija izkusis, jūras klaidā uzvirmoja pirmās viļņu putu cepures. Šī būtne stāvēja uz vietas tik ilgi un nekustīgi, ka drīz vien aizmirsu, ka tur vispār kāds atrodas.
