Ilustrācija — Viktorija Rjumina.
Žurnāls Domuzīme, 2023, nr. 1
Es stāvu šajā rindā jau otro dzīvi, un man ir pazudis numurs. Kad tuneļa galā iedegas kārtējie laimīgie skaitļi, kāds no gaidītājiem uztrūkstas kājās un iet pie lodziņa, kur operators nolasa viņa kardiogrammu kā dzejoli. Atpakaļ viņi visi nāk ar zemu lidojošu prieku sejā, un katram rokā ir spēļu šautene.
Pēc tam jādodas uz konkurētnespējas administratora kabinetu, kur parakstīties par nemācīšanos no savām kļūdām. Paraksti piedalās loterijā, kuras balvā ir izvēles brīvība dažādās tās imitācijās. Ja vizītes laikā administratora pulksteņa korpusa nerūsošais tērauds pārvēršas par zeltu, drīkst ar viņu nofotografēties pie strukturālās nevienlīdzības pieminekļa.
Jo ilgāk stāvam rindā, jo dzīvāki esam. Tikai bites pesticīdu laukos mirst par mūsu grēkiem. Pie tukšajiem stopiem kāds ir pielicis plāksnītes: «Brīva vieta svētvietai. Zvani tūlīt!» Es gribētu tur galā pierakstīt savu telefonu, bet man joprojām ir pazudis numurs.
