Žurnāls Domuzīme, 2023, nr. 4
— No de-be-sīm no-kri-ta o-la, lie-las un mel-nas a-cis tā bo-la, ma-ni vai te-vi ņemt lī-dzi tā so-la! Bai-lēs ro-kas lai trīc! Mel-na-jai o-lai ej līdz! Tu! — izsakot pēdējo zilbi, Marko līksmi, no visa spēka iesvieda man ar bumbu pa vēderu.
Mēs spēlējām desmitniekus — skaitījām pantiņus, pamīšus metot bumbu pret sienu vai otru spēlētāju. Kurš nebija gana uzmanīgs un bumbu nenoķēra, dabūja vienu soda punktu. Zaudēja tas, kurš pirmais savāca desmitu.
Šo spēli varēja spēlēt bezgalīgi, un tā bija viena no retajām, kurā pietika ar diviem dalībniekiem. Pilsētiņā nebija citu mūsu vecuma bērnu, tikai mēs ar Marko. Un meitenes neskaitījās.
Vasara bija sākusies negaidīti labi, jo Marko no tēvoča dāvanā saņēma bumbu. Tā tika atsūtīta no ārzemēm, šī brīnišķīgā, lieliskā bumba. Tā nebija parastā gumijniece, ar kādām sākumskolā spēlējas visi knauķi, bet Siālkotā ražota, vienreizēji laba, īstas ādas futbola bumba ar melniem piecstūriem un baltiem sešstūriem.
