***
Es atgriežos
pēc gara klusuma kara.
Mēma, lēna mēles ēna
laiza nakts upes vēnas.
«Es nāku...» tā sāku
kā Platons Dialogos,
kā pēkšņa gaisma logos.
Tik ass tas rīta nazis
uz balta rakstāmgalda,
kā valoda,
kas mani dzen,
kas mani valda.
***
Ar elpu rakstīt uz stikla.
Ar miklu stiklu pasaules migla
aizklāj man acis.
Miglas aklums,
stikla asums
neredz smagās domu somas,
ko stiepj
stiebrs pļavā,
ko filozofs
noliek uz perona.
Viņš ir ceļā uz Veronu
un elpas vilcienā
nervozi raksta
uz stikla.
Aiz stikla kāpas.
Rudens
ūdenī met
pierakstītas
lapas.
***
Aiziet kalnos,
aiziet tālu kalnos,
aiziet tālu baltos kalnos,
kur sniegs lēni noslīd no mākoņu kores,
un stirnu hromatiskā gamma drudžaini skrien debesīs.
Elpoju un ganu savu prātu aplokā
Kaut kur kalnos.
Ainava smeldz.
Ainava skan.
