Žurnāls Domuzīme, 2022, nr. 4
Amalfi
ietīta baznīcu zvanos
kaltētās lauru lapās
iekrītu Tirēnu jūrā
Latari kalni iedegas sarkanos krustos
sveicina mirušos
mana tantīte atdzīvojas
stāsta par sevi
kā mierlaikos kungam dakterim
gāja par meitu
kā naktī skrēja caur kapiem
uz tuvāko krogu pēc medus brandvīna
un negribot pārbiedēja kādu vīrieti
jo atņēma viņa doto labvakaru mirušajiem
es smejos kā bērnībā
kad pirms miega
lūdzu tantītei stāstīt par nobiedēto onkuli
atdzīvojos kopā ar mirušajiem Latari kalnos
mēs satīti baznīcas zvanos
atgūlušies mitrās gultās
aplipuši lauru lapām
aizmiegam Tirēnu jūras ieaijāti
+++
lūdzu atbrauc
esmu Līkupēnos
apmāni laiku
bez nedrīkst
lūdzu atbrauc
nosusini Teiču purvu
atbrauc
pa īsāko ceļu
drīkst
nesāpēs
pa to laiku kamēr ģērbsies
uzadīšu šoseju
Teiču purvs—Līkupēni
zinu
nemāku diez cik labi
atceros kreiliski
