Kristiāna Šuksta (1996) ir dzimusi Rīgā, augusi Juglā, bet vienmēr uzsver, ka nāk no Sēlijas. Pabeigusi kinorežijas studijas Latvijas Kultūras akadēmijā, tagad tās turpina teātra režijā; kā autore un redaktore darbojas laikrakstā KonTEKSTS. Dzejai un prozai pievērsusies 2013. gadā, kad pirmo reizi ieradās literārajā seminārā Aicinājums, paretam kaut ko no sarakstītā arī publicē.
***
pirksti kā skarabeji ripo pa rakstāmmašīnu
pārējie durvju šķirbā
šķīvis
plīst
deju zāle izplūst pa kurpēm
Koltreins paņem piecus
misiņa klučus
iesēdina vilcienā
Vācijas Rietumu virzienā
tenors nomīda altu
kaut kur starp expo un biennālēm
es dzirdu
kāds vēl domā
Elviss ir dzīvs
Ļeņins miris no prieka
orķestris tagad maksā dārgāk
***
Viņš grib, lai kleitas raksts uz viņas pakaramā neaizķertos kādā kļūmīgā vārdā, nesapiņķerētos istabas piedūmojumā. Viņš grib, lai viņa negribēšana nebūtu šķērslis katru dienu mainīt kleitas, varbūt pat vairākkārt dienā mainīt kleitas un nejust par to kaunu.
Viņa grib, lai viņš uzdāvinātu gludekli un kleitu, uz kuras birkas lasāms vārds, par kuru nejust kaunu un ko neprast izrunāt.
Es gribu, lai viņi abi reiz kopā aizietu uz lielveikalu un pompozi neko nenopirktu un lai visi pusaudži, kuriem būtu vajadzējis būt stundās, un lai visas ģimenes, kurām būtu vajadzējis būt ģimenēm, lielām acīm skatītos uz tukšumu viņu rokās.
Es gribu, lai viņi apsēžas uz pēdējā vēl neaplauztā soliņa lielveikala priekšā un kļūst par pusaudžiem, un nezina, kas ir Apvedceļš, bet zina, kas ir Dzeltenie pastnieki.
Es gribu, lai viņi nezina, kas ir Dzeltenie pastnieki, es gribu, lai viņi ir pusaudži, kuriem būtu vajadzējis būt stundās, bet tā vietā viņi nejauši uzzina.
