Kategorijas: Latvijas simtgade

Nedroši

Vācu karavīru patruļām atļauts atklāt uguni uz jebkuru, kurš nepakļaujas saucieniem apstāties

Petrogradā 26. jūnijā Jāņa Goldmaņa dzīvoklī nelegāli slepenībā sākās Latviešu pagaidu nacionālās padomes pēdējā — trešā — sesija, kas ilga trīs dienas. Viens no svarīgākajiem apspriežamajiem jautājumiem — kā sekmēt Latvijas nedalāmību un neatkarību? Padome noraidīja iespēju Latvijas nākotni veidot sadarbībā ar Vāciju un lēma par diplomātisko pārstāvju sūtīšanu uz ārzemēm, lai panāktu atbalstu Latvijas neatkarības idejai.

Jūnija nogalē vasarnieki Jūrmalā novēroja vēl kādu veidu, kā karš un trūkums mainījis cilvēku ieradumus. Trūcīgo ģimeņu bērni rūpīgi uzlasīja no jūras izskalotos akmeņogļu gabalus, kas iekrituši ūdenī no kuģiem. Anekdotes labi raksturo konkrētā laika iezīmes. Piemērs no humora sadaļas presē 1918. gada jūnija beigās: «Kā tas nākas? Ja tava bļoda ir caura, tad ūdens tek no tās laukā, bet, ja apavi cauri, tad tek iekšā?»

29. jūnijā vācu varas iestādes ar preses starpniecību brīdināja cilvēkus par briesmām, kam pieaugušie nereti nepievērsa uzmanību. Krastā lielākā skaitā sāka parādīties no jūras izskalotas mīnas. Pēdējo trīs dienu laikā no tām bija gājuši bojā vismaz 15 bērni, kuri apmētājuši mīnas ar akmeņiem. Mīnu laukus Baltijas jūrā un Rīgas līcī kara laikā veidoja abas karojošās puses, atstājot tikai šaurus kuģu ceļus. Latvijas ūdeņos, piemēram, mīnēts bija Irbes šaurums, kā arī pieeja Rīgas ostai.

Sabiedriskās kārtības un drošības situācija Latvijā arvien pasliktinājās. Ziņas par zādzībām, laupīšanām un arī slepkavībām bija kļuvušas par ikdienu. Lai situāciju kaut cik uzlabotu, vācu okupācijas iestādes bija ieviesušas karavīru patruļas gan pilsētās, gan uz laukiem. Viņiem līdzi parasti gāja arī kāds latviešu valodas pratējs. Karavīriem bija atļauts atklāt uguni uz jebkuru, kurš nepakļaujas viņu saucieniem apstāties. Bēgšana varēja maksāt dzīvību, kā tas bija noticis, piemēram, ar kādu 57 gadus vecu Ropažu pagasta iedzīvotāju.

Jūnija pēdējās dienās izraisījās pirmās sadursmes starp britu karavīriem un sarkano armiju Murmanskas apkārtnē Krievijā. Briti bija daļa no sabiedroto valstu intervences karaspēka Krievijas ziemeļos, kuri tur bija sākuši ierasties 1918. gada marta sākumā. Kāpēc? Vēl iepriekšējā gada vasarā sabiedroto valstis caur Murmanskas un Arhangeļskas ostām bija sākušas piegādāt Krievijai dažādas militāras kravas, kas turpināja glabāties ostu noliktavās. Pēc tam bija notikusi varas maiņa Krievijā, un pie varas nonākušie lielinieki 3. martā bija parakstījuši Brestļitovskas miera līgumu. Tā rezultātā bija noslēgusies karadarbība Austrumu frontē. Tas Vācijai deva iespēju pastiprināt savu karaspēku rietumu frontē, kas savukārt neapmierināja sabiedroto valstu vadītājus. Turklāt jau 1917. gada beigās Lielbritānija, Francija un Itālija bija nolēmušas atbalstīt pretlielinieciskos spēkus Krievijā, kas sāka aktivizēties arī valsts ziemeļos.

Sabiedroto bažas par abu ostu noliktavās sakrājušos kara materiālu likteni palielināja arī vācu karaspēka ierašanās 1918. gada aprīlī Somijā. Viņi nevēlējās, lai tie nokļūtu lielinieku vai vācu rokās. Sabiedrotajiem aktīvāk darboties lika arī aizdomas, ka vācieši varētu mēģināt iegūt kontroli pār dzelzceļa līniju Murmanska—Petrograda un ieņemt stratēģiski svarīgās Murmanskas un Arhangeļskas ostas. Tāpēc jau marta sākumā briti izsēdināja Murmanskā nelielu desantu — divas jūras kājnieku rotas. Laika gaitā kontingents reģionā palielinājās līdz vairākiem tūkstošiem.

Britu ekspedīcijas korpusa izsēšanās Arhangeļskā 1918. gada 2. augustā.
Foto no Latvijas Kara muzeja krājuma

Klusā vasara

Jūrmala vēl pilna kara gruvešu, bet vācieši ievieš stingrus ģērbšanās noteikumus pludmalē

Jūnija vidū oficiāli noslēdzās Latvijas sociāldemokrātu sašķelšanās divās partijās. Mazinieki, 17. jūnijā Rīgā sasaucot Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas nelegālu konferenci, pieņēma lēmumu par atdalīšanos no lielinieciskās Latvijas Sociāldemokrātijas. Mēnesi agrāk Rīgā slepenā Latvijas Sociāldemokrātijas vairākuma jeb lielinieku organizētajā XVI konferencē no partijas aizmuguriski jau bija izslēgti mazinieku līderi Fricis Menders un Pauls Kalniņš.

Vēršoties pret maziniekiem, latviešu lielinieki sekoja savu krievu kolēģu piemēram. Maziniekiem tika pārmesta sadarbošanās ar strādnieku lielāko ienaidnieku — imperiālistiem, vēlēšanās gāzt «padomju varu» un atgriezties pie «demokrātijas». Lielinieku ideoloģijas viens no stūrakmeņiem bija pārliecība, ka mazo tautu, to skaitā latviešu, attīstību var nodrošināt tikai internacionālā proletariāta uzvara.

Pašu vārdiem runājot, «LSD nav nacionāla, bet teritoriāla revolucionāro strādnieku partija», kuras mērķis bija cīnīties par politiski autonomu Latviju Padomju Krievijas sastāvā. Šķelšanās pasteidzināja atsevišķas partijas — Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas — izveidošanu. Par LSDSP galveno uzdevumu tās aktīvisti noteica cīņu par neatkarīgas un demokrātiskas Latvijas Republikas izveidošanu. Partijas pārstāvji turpināja darboties Rīgā 1917. gada septembrī dažādu latviešu politisko partiju līderu izveidotajā Demokrātiskajā blokā.

20. jūnijs. Pirms vasaras saulgriežiem Rīgā liela daļa skolu organizēja bērnu izbraukumu brīvā dabā uz pilsētas tuvāko apkārtni. Ceļu daudzi sāka ar kuģīšiem Daugavmalā. Vakarā simtiem bērnu noguruši, bet apmierināti atgriezās Rīgā ar puķēm un citiem laukos salasītiem zaļumiem.

21. jūnijā presē: Rīgas Jūrmalā dzīve vēl pavisam klusa, lai gan vasara jau sākusies. Daži veikali un kafejnīcas gan jau ir atvērtas, viesus uzņem vairākas pansijas, taču ir maz cilvēku, kuri var atļauties baudīt vasaras atpūtu. Biežāk redzami vietējie iedzīvotāji, kuri gan no mājām iziet galvenokārt, lai iegādātos pārtiku vai sagaidītu tvaikoņa pienākšanu Lielupē. Ielās valda klusums. Reti kur dzirdamas klavieru skaņas, dziesmas vai smiekli, kas agrāk bija uz katra soļa. Uz jūru vedošās ieliņas vietām pavisam aizputinātas ar smiltīm, kurās kājas iegrimst līdz pat ceļiem. Visi soli, uz kuriem agrāk varēja atpūsties, ir pazuduši.

21. jūnijs.  Šādos apstākļos vācu varas iestādes publicēja dokumentu «Mazgāšanās noteikumi Rīgas jūrmalā». Ar to tika atļauta peldēšanās jūrā «vienīgi biksās un attiecīgos peldu uzvalkos, kas pagatavoti no necaurredzamas drēbes un sniedzas no pleciem līdz ceļgaliem, krekls vien kā peldu uzvalks neder». Darbdienās noteiktās stundās atsevišķi vīrieši un atsevišķi sievietes un bērni līdz astoņu gadu vecumam varēja peldēties, arī neievērojot stingrus ģērbšanās noteikumus. No 6 rītā līdz 12 pludmalē nedrīkstēja ņemt līdzi suņus, pārējā laikā suņiem bija jābūt ar uzpurni un pavadā. Zirgus drīkstēja peldināt jūrā tikai līdz 6 no rīta.

Par noteikumu pārkāpšanu draudēja bargs sods — līdz 6 mēnešiem cietumā vai naudassods līdz 3000 markām. Ievērot šos noteikumus cilvēkiem nebija viegli — kaut vai tāpēc, ka pludmalē nebija pārģērbšanās kabīņu. Nereti sievietes nāca uz jūru peldēties jau apģērbušās kostīmos, pa virsu uzvelkot kādu vieglāku apģērba gabalu.

Ceļā bez grāmatām

Uz robežas ar Vāciju pārbauda visus rakstītos tekstus. Toties Rīgā ar sajūsmu uzņem dzintara rotas no Palangas

Kara laika cenzūras jaunie noteikumi paredzēja — šķērsojot robežu starp Vāciju un Austrumu pārvaldi, tajā skaitā Latviju, notiek visu rakstīto un drukāto tekstu pārbaude. Cilvēkiem ieteica ceļā neņemt līdzi grāmatas vai laikus iesniegt tās speciālās pārvaldes vai pasta kontroles iestādēs pārbaudīšanai, lai saņemtu izziņu, ka kontrole jau veikta.

Kā savu pilsētu Rīgu 1918. gada jūnijā redzēja kāds Baltijas Ziņu žurnālists? «Nolijis lietus. Putekļu mākoņi izzuduši, un viņu vietā plūst ziedu un koku smaržas. Vītola zari sniedzas pilsētas kanālā, itin kā kādu noslēpumu meklēdami. Silts. Vietām sēž cilvēki, lasa grāmatas vai laikrakstus. Bērni, uz augšu lēkdami, smejas. Ap skatu logiem pulcējas ziņkārīgi gājēji. Bet logā izliktas labas lietiņas: desas, zivis, saldumi, piparu kūkas, itin kā par ziņu, ka viss krietni sapiparots cenu ziņā. Paveros pret cilvēkiem un ieskatos sejās: cik viņi vāji. Jā, jo karš gulstas uz visiem. Aizeju mājās, atveru logu un skatos debesīs, kuras pamazām pieņem vakara noskaņu. Kaut kur spēlē klavieres un dzied par laimi. Varbūt, ka tāda patiesi kaut kur ir.»

Kas vēl satrauca rīdziniekus?

11. jūnijā presē publicēts atgādinājums, ka krievu valdības laikā Rīgā bija aizliegts braukt ar velosipēdu pa trotuāriem, bet tagad velosipēdisti omulīgi ripinoties pa kājniekiem nolemto ielas daļu un ar zvaniņu uzmundrina gājējus griezt tiem ceļu. Izteikts lūgums varas iestādēm atgādināt visiem riteņbraucējiem, ka viņiem jāturas ielas vidū.

Šajās dienās Rīgā tirdzniecībā parādījušās no Palangas Lietuvā atvestas dažādas, ļoti skaistas dzintara rotas, kas izpelnījušās dāmu piekrišanu. Agrāk dzintara izstrādājumi Rīgā bijuši maz pazīstami un atrodami galvenokārt vīriešu lietotajos cigāru un papirosu turētājos.

Jūnija otrās nedēļas sākumā presē publicēti satraukuma pilni ziņojumi par katastrofu jūrā netālu no Lielbritānijas krastiem. 6. jūnijā pēc sprādziena uz pusēm pārlūza un nogrima HS Koningin Regentes — viens no trim holandiešu peldošajiem hospitāļiem, kas bija ceļā no Bostonas uz Roterdamu, lai pārvestu ievainotos britu karagūstekņus un civilpersonas, kas Lielbritānijas un Vācijas vienošanās rezultātā iekļauti apmaiņas sarakstos. Izdzīvojušos apkalpes locekļus uzņēma pārējie karavānas kuģi. Vācu puse noliedza, ka būtu mīnējusi kuģu ceļu vai kā citādi apdraudējusi ar sarkanajiem krustiem apzīmētos kuģus. Vācieši apgalvoja, ka vainojama kāda dreifējoša britu jūras mīna. Katastrofa uz laiku pārtrauca hospitāļu kuģu braucienus, kas tika atzīti par nedrošiem. Vēlākos vēsturnieku pētījumos gan noskaidrots, ka šo holandiešu peldošo hospitāli nogremdēja no vācu zemūdenes UB-107 izšauta torpēda.

Šī bija tikai viena no epizodēm Pirmā pasaules kara laikā, kad bojā gāja kuģi gan ar dažādām kravām, gan tūkstošiem pasažieru. Kara gados piekrastes zonās bija izveidoti plaši mīnu lauki, un kaujas uzdevumus pildīja dažādu jaunu tipu karakuģi, arī zemūdenes. Vācu spēku vadība zemūdenes uzskatīja par savu vienīgo reālo līdzekli cīņā pret Lielbritāniju un jau kopš 1916. gada beigām bija sākusi nežēlīgu zemūdeņu karu pret kuģiem, kas devās uz Lielbritānijas ostām. Izvirzīto mērķi — pārtraukt britu tirdzniecības sakarus, kam vajadzētu novest pie bada Lielbritānijā — izpildīt gan neizdevās. Tāpat neizdevās piespiest britus atteikties no viņu organizētās Vācijas blokādes no jūras puses.

Kārtībai jābūt!

Okupācijas vara barga — skolotāja darbs jāatstāj tiem, kas neprot vācu valodu

Jūrmala jūnija sākumu sagaidīja ar pārdēvētām vairākām centrālajām ielām. Vācu varas iestādes bija izvēlējušās godināt tajā brīdī ievērojamus savas valsts pārstāvjus: Lielo prospektu nosauca par Ķeizara Vilhelma ielu, Vidus prospektu — feldmaršala Hindenburga vārdā, bet Meža prospektu — par ģenerāļa Ludendorfa ielu. Tobrīd pilsētas vadība bija sākusi atjaunot kara laikā gandrīz pilnībā iznīcinātās ielu nosaukumu norādes. Zemē tika ierakti stabi plāksnīšu nostiprināšanai, jo žogi, pie kuriem tās atradās agrāk, bija nokurināti malkā.

Sākoties jūnijam, aptuveni 25 vietējie skolotāji Rūjienā divas reizes nedēļā apmeklēja vācu valodas kursus, ko vadīja kāds pasniedzējs no Vācijas. Vasaras mēnešos līdzīgi kursi notika daudzviet Latvijā. Piemēram, četras nedēļas ilgas mācības jūlijā notika Valkas apkārtnes skolotājiem, nedaudz vēlāk — Liepājā, Gulbenē un Limbažos. Savukārt Jelgavā šādus bezmaksas kursus apmeklēja ap 90 skolotāju. Viņu dzīvošanu pilsētā un pārtikas minimumu nodrošināja Skolu valde, segti tika arī ceļa izdevumi.

Vācu varas iestāžu organizētie kursi bija obligāti, tāpat kā par obligātu prasību skolotājiem kļuva arī vācu valodas prasme. Lielākā daļa skolotāju, sevišķi laukos, paši bija mācījušies skolotāju semināros ar krievu mācību valodu, tāpēc viņi vācu valodu neprata un nevarēja turpināt strādāt skolās.

Vācu karaspēkam iebrūkot Latvijas teritorijā, nozīmīgāko un lielāko rūpniecības uzņēmumu iekārtas un strādnieki bija evakuēti uz Krievijas guberņām. Vāciešiem tuvojoties Rīgai 1917. gada augusta beigās, tika saspridzināti arī palikušie uzņēmumi, to skaitā Rīgas biržas komitejas Bolderājas mašīnu fabrika, kurā pirms kara remontēja tvaikoņus, buriniekus un buksierus, kā arī būvēja nelielus kuģus.

Jūnija pirmajās dienās sākās darbs pie šīs fabrikas atjaunošanas. Tā bija pirmā rūpnīca, ko Rīgā sāka atjaunot. Vēl pēc gada tajā sāks remontēt arī pirmo neatkarīgās Latvijas kara flotes flagkuģi Virsaitis.

Lai neatstātu ienaidnieka rokās nozīmīgus resursus, kara sākumā uz Krievijas guberņām izveda ne tikai rūpniecības uzņēmumus, bet arī, piemēram, tādus metāla priekšmetus kā baznīcu zvani. 5. jūnijā latviešu prese pārpublicēja ziņu no vācu valodā iznākošā laikraksta Baltische Zeitung, ka Rīgā esot saņemta pastkarte, kurā redzams, ka kara sākumā Rīgas baznīcām noņemtie zvani atrodoties Ņižņijnovgorodas dzelzceļa stacijā. Attēlā labi varot salasīt Pētera baznīcas zvanu uzrakstus.

Ierakumus zāģē malkā

Doles salā sāk nojaukt krievu kara nocietinājumus, un Aizkaukāza valstis pasludina neatkarību

Vilhelms Purvītis 1917. gada novembrī devās uz Norvēģiju ar aptuveni 100 savām gleznām, lai sarīkotu izstādi Kristiānijā, ko tagad pazīstam kā Oslo. 1918. gada maija beigās Latvijas presē parādījās atsauksmes par šo izstādi. Tai esot bijuši «ārkārtīgi panākumi», jo «norvēģiem, kuri ļoti mīl savu dabu, ir ļoti tuvu ziemeļnieciskie dabas motīvi». «Norvēģiem nav mākslinieka, kas ar tādu toņu bagātību, ar tādu krāsu dzīvību un spilgtumu prot attēlot sniegu, vai tas būtu agrā pavasarī, vai pirmās ziemas dienās.» Māksliniekam izdevies pārdot lielāko daļu no līdzi paņemtajām gleznām.

24. maijā Valkas policijas vadība izdeva pavēli, kurā uzdeva visiem pilsētas un priekšpilsētas zirgu īpašniekiem ugunsgrēka gadījumā ar zirgiem un ratiem ierasties pie pilsētas ugunsdzēsēju mājas vai kapsētas, lai varētu pievest ugunsdzēsēju inventāru un ūdeni dzēšanai. Par palīdzību pienācās atlīdzība, piemēram, par vienas ūdens mucas pievešanu 60 feniņu. Lai mudinātu pilsētniekus nekavēties ar palīdzības sniegšanu, pirmajiem trim zirgu īpašniekiem, kuri ierodas noteiktajās vietās, paredzēja papildu prēmiju — 1,50 markas.

Baltijas reģionā trūka kvalificētu dzelzceļa strādnieku, tāpēc iestādes vervēja darbiniekus arī kaimiņu zemēs. 1918. gada pavasarī vairākas organizētas dzelzceļa strādnieku grupas no Latvijas bija devušās strādāt uz Lietuvu, savukārt Liepājas apkārtnē strādāja igauņu dzelzceļnieki no Veravas (tagad Veru) rajona. Strādnieku trūkuma dēļ Vidzemē sāka pieņemt darbā uz dzelzceļa arī sievietes, kas iepriekš nebija ierasta prakse.

Maija beigās sāka krievu armijas kara laika nocietinājumu nojaukšanu Ķekavas apkārtnē un Doles salā. Vācu armijas ierakumu sistēmas vēl neaiztika. Zemnīcām un ierakumiem izmantotos kokmateriālus zāģēja malkā. Darbs bija smags, tāpēc strādniekiem piešķīra palielinātas produktu porcijas. Strādnieki dzīvoja turpat uz vietas, daļai līdzi bija atbraukušas arī ģimenes. Svētdienās bijušās kauju vietas aplūkot ieradās rīdzinieki.

26. maijā gruzīnu Nacionālā padome pasludināja Gruzijas Demokrātiskās republikas neatkarību. Pēc divām dienām, 28. maijā, tādu pašu lēmumu pieņēma Armēnijas un Azerbaidžānas demokrātiskie spēki. Sarežģītajos apstākļos šīm Aizkaukāza valstīm savu neatkarību nosargāt neizdevās. Sarkanā armija 1920. gada vasarā okupēja Azerbaidžānu, bet rudenī arī Armēniju un atbalstīja padomju varas nostiprināšanos šajās zemēs. Nedaudz ilgāk neatkarību saglabāja Gruzija, kas sākotnēji bija noslēgusi līgumu ar Vāciju par aptuveni 5000 karavīru izvietošanu jaunajā valstī, bet 1920. gada janvārī atrada atbalstu Lielbritānijā. Britu karaspēks kontrolēja Batumi ostu un apkārtni, kā arī sargāja dzelzceļa līnijas Gruzijā. Tas kādu brīdi atturēja Padomju Krieviju no iebrukuma. Taču jau jūlijā britu karaspēku no Gruzijas izveda. 1921. gada 15. februārī sarkanā armija iebruka Gruzijā. 17. martā gruzīni bija spiesti parakstīt pamiera līgumu, valdība devās trimdā un neatkarīga Gruzijas valsts beidza pastāvēt.

Atgriešanās

Kara bēgļi atgriežas mājās, daudzviet atrodot tikai gruvešus. Tikmēr Krieviju plosa pilsoņu karš

Valmieras apkārtnē pie zemniekiem arvien biežāk ieradās nelielas sieviešu grupiņas — kalpotāju un strādnieku sievas no pilsētām, pat no Rīgas —, meklēja iespēju nopirkt miltus un putraimus vai atrast darbu. Laucinieki gan nebija gatavi viņas līgt, baidoties, ka darbs pilsētniecēm izrādīsies par grūtu.

Arvien vairāk un vairāk bēgļu gaitās pasaules kara sākumā devušos cilvēku izmantoja iespējas atgriezties mājās. Pie Cesvaines stacijas uz dzelzceļa līnijas Valka—Stukmaņi bija izveidojusies liela bēgļu nometne, kur maija vidū bēgļi dzīvoja jau ceturto nedēļu, jo trūka vagonu viņi vešanai tālāk uz Kurzemi.

Šajās dienās Jelgavas padomes sēdē ziņoja, ka pilsētas iedzīvotāju skaits no 8000 jau sasniedzis gandrīz 17 000. Pieaugums saistīts ar bēgļu atgriešanos. Tas rada jaunas problēmas — nepietiek darbavietu un dzīvokļu, sāk trūkt pārtikas produktu, piemēram, piena, ko līdz šim bija nodrošinājusi pilsēta. Turklāt cauri Jelgavai devās bēgļi, kas ceļoja tālāk uz Kurzemi. Pēdējos mēnešos tādu bijis ap 22 000, un visi uz brīdi bija jāizmitina, jāpaēdina, jāapgādā, jānodrošina medicīniskā apskate un potēšana pret lipīgām slimībām.

Starp šiem bēgļiem bija arī liels skaits ģimeņu no zvejnieku ciemiem. Daļa no viņiem visu ceļu no Igaunijas veica pajūgos, braucot cauri Rīgai. Bet aptuveni 900 cilvēku 14. maijā no Igaunijas devās ceļā uz Liepāju un Ventspili ar trim nelieliem buriniekiem, kurus vilka viens tvaikonis. Uznākot stipram vējam, pārtrūka vilkšanas tauva un sabojāja vienu no kuģiem, kas sāka grimt. Ļaudis izglāba, bet lielākā daļa viņu vesto mantu nogrima dzelmē. Šajā avārijā zvejnieki zaudēja arī 16 zvejas laivas un divas motorlaivas. Ierodoties savos ciemos, māju vietā ģimenes visbiežāk atrada gruvešus un bija spiestas apmesties karavīru būvētajās blindāžās. Piemēram, Bigauņciemā, kur bija atradušās krievu armijas pozīcijas, saglabājusies nenopostīta tikai viena ēka.

Laikraksti publicēja veselīgas dzīves padomus. Piemēram, Baltijas Ziņās 23. maijā lasāms raksts Vingrošana, kurā uzsvērts, cik svarīgi ir jauniešiem, «pavadot dienas piesmakušās klases telpās un pēcpusdienās mācoties uzdevumus», atvēlēt laiku arī fiziskām aktivitātēm. Francijā skolās vingrošanas stundas esot ieviestas jau 1880. gadā, un tagad vācu vadības apstākļos tā iekļauta arī Latvijā skolu programmā. Labas esot arī pastaigas, skriešana un rotaļāšanās. Tāpēc nepareizi rīkojoties tie vecāki, kuri aizliedz saviem bērniem šādus priekus.

Tikmēr kaimiņos Krievijā lielinieki 1918. gada pavasarī turpināja nostiprināt varu, izvēršot represijas. Organizējās arī viņu pretinieki — izveidojās vairākas tā sauktās «baltās armijas» kā pretspēks lielinieku sarkanajai armijai. Bija sācies nežēlīgs pilsoņu karš. Tajā bieži vien pret savu gribu tika iesaistīti arī dažādu citu tautību pārstāvji. Piemēram, čehi un slovāki. Jau 1914. gada augustā Krievijā no čehu pavalstniekiem saformēja čehu družīnu. Nākamajā gadā tajā sāka iekļaut arī brīvprātīgos no gūstā kritušajiem Austroungārijas armijā mobilizētajiem čehiem un slovākiem. Vienību pārformēja par čehoslovāku korpusu. Pēc lielinieku nākšanas pie varas korpuss pārgāja sabiedroto pakļautībā, to oficiāli iekļāva Francijas armijas sastāvā. Ap 50 000 vīru lielo korpusu plānoja caur Tālajiem Austrumiem ar kuģiem pārvest uz Rietumu fronti cīņai pret vācu armiju.

1918. gada maija vidū vilcienu sastāvi ar čehu un slovāku karavīriem atradās dažādos Transsibīrijas dzelzceļa posmos. Šajā laikā strauji pasliktinājās čehu un slovāku attiecības ar lieliniekiem, rezultātā tika nolemts sakarus pārtraukt un pašu spēkiem doties uz Vladivostoku. Reaģējot uz to, 21. maijā Krievijas varas iestādes nolēma atbruņot korpusa karavīrus. Sākās sadursmes, čehu un slovāku karavīri sakāva atsūtītās sarkanās armijas vienības un 25.—27. maijā pārņēma savā kontrolē Transsibīrijas dzelzceļa maģistrāli.

Sauss un dzestrs

Sausuma dēļ Lielupē apdraudēta kuģošana un Rīgā pilsētniekus moka putekļi. Toties Vidzemē atsākas pasta sūtījumi

Lai arī visa Latvija atradās vācu okupācijas zonā, pārvaldes sistēma bija sadrumstalota, arī iedzīvotājus dalīja pēc dzīvesvietas reģiona. Vācu iestādes noteica, kas jānorāda kā «valsts piederība» dažādu okupēto teritoriju iedzīvotāju ceļošanas dokumentos un ap 10. maiju atkārtoti informēja par to. Kurzemniekiem valsts piederība esot «Kurzeme», bet rīdziniekiem un citiem vidzemniekiem — «Vidzeme», savukārt lietuviešiem — «Lietuva».

12. maijā vēl tikai gaidot, kad noslēgsies pasta un telegrāfa pārvaldes izveidošana Vidzemē un Igaunijā, iedzīvotāji saņēma atļauju savstarpējai saziņai atkal sūtīt vēstules un pastkartes. Pasta sūtījumu pieņemšanu un izsniegšanu uzticēja vietējiem komandantiem. Vēstules bija jānodod neaiztaisītas un rakstītas vācu valodā. Pēc satura tām bija jābūt viegli saprotamām, pēc apjoma — vienai neliela formāta loksnei.

Latvijā jau ilgāku laiku pieturējās ļoti sauss laiks. Daugavā ūdens līmenis nokrita tik zemu, ka Rīgas kanālā ūdens palicis vairs tikai pašā vidū, apstādījumiem lapas plauka gausi, zāle izstīdzēja. Rīdziniekiem sausais laiks radīja vēl vienu problēmu — pilsētniekus nomocīja putekļi, ko dzenāja vējš. Namīpašnieki taupības dēļ pietiekami nelaistīja ielas. Ūdens līmeņa krišanās upēs sāka apgrūtināt tvaikoņu satiksmi, piemēram, Lielupē. Laucinieki sausuma dēļ nespēja apsēt laukus un bažījās par ražu. Turklāt laiks bija ļoti dzestrs, arī tāpēc zāle un ziemāji vēl neauga. Lopiem trūka barības.

Šajās dienās presē publicēta vēl kāda laikam atbilstoša pamācība — liepu maizes plāceņu recepte. Miltu trūkumu ieteikts risināt kā «senlaikos», jaucot maizei klāt jaunās liepu lapiņas. Lapiņas vāra īsu brīdi nelielā ūdens daudzumā, tad masu sajauc līdzīgās daļās ar rupja maluma miltiem un atstāj rūgt visu nakti. Tāpat varot izmantot arī kļavu ziedus.

Maija otrajā nedēļā dažādos preses izdevumos rakstīja par 1301. gadā uzcelto Jaunpils ordeņa pili, kuras īpašnieki kopš 1566. gada — fon der Reku dzimtas pārstāvji — spējuši kara apstākļos pabeigt ēkas atjaunošanas plānus. Tā esot viena no nedaudzajām vācu ordeņa būvēm, kas izglābusies no izpostīšanas un joprojām apdzīvota. 1905. gada revolūcijas laikā tā gan izdedzināta, tāpēc arī bija jāatjauno.

Vācu karaspēka vadība ik dienu izplatīja informāciju par notikumiem dažādos kauju rajonos. Arī Latvijā cilvēki varēja lasīt, kas notiek, piemēram, Rietumu frontē. Ziņas gan bija ļoti skopas un pasniegtas varai izdevīgā gaismā. Patiesībā 21. martā sāktā vācu ofensīva Rietumu frontē, pamatā Francijā, bija apturēta. Tikko vāciešiem nesekmīgi bija noslēgusies vēl viena operācija, kam bija dot nosaukums Žožete. Tās mērķis bija, cīnoties pret britu un franču karaspēku, izlauzties Flandrijā līdz Lamanša ostām. Jau no maija sākuma cīņas pamatā bija artilērijas apšaudes, vietējas sadursmes un izlūkgājieni, bez nozīmīgas virzīšanās uz priekšu.

Pavasaris bez putniem

Rīgā atsāk darboties telefoni, toties parkos kluss — neskan putnu dziesmas

No 1. maija Rīgā atkal sāka darboties privātie telefona sakari, kas kara laikā bija aizliegti. Pirmajā dienā darbojās 139 pieslēgumi, pieteikušies bija vēl aptuveni 500 abonentu. Sarakstu ar telefona numuriem solīja publicēt 15. maijā. Telefona numuros šajā laikā bija trīs cipari. Varas iestādes īpašu uzmanību pievērsa drošībai, piedraudot ar bargiem sodiem par telefona sakaru bojāšanu vai traucēšanu.

Vācu okupācijas varas iestādes turpināja ieviest savus pārvaldes principus gada sākumā ieņemtajās teritorijās. Daugavpils komandants maija sākumā atcēla iepriekšējā gadā pēc Februāra revolūcijas ievēlēto pilsētas domi. Tās vietā pavēlēja sastādīt jaunu pilsētas domi, pārstāvniecību tajā nosakot pēc tautībām un ticībām, paredzot šādu sadalījumu: 14 vācieši, 13 krievi, 14 poļi, 10 ebreji un pa sešiem igauņiem un latviešiem. Vadošos amatus jaunajā pašvaldības institūcijā galvenokārt ieņēma vācieši.

Pavasara izskaņā vācu okupācijas iestādes centās ierobežot kūlas dedzināšanas «tradīciju», izdodot aizliegumu un nosakot sodu līdz 6000 markām vai ieslodzījumu cietumā līdz sešiem mēnešiem.

Kara grūtību māktajā sabiedrībā apsviedīgi cilvēki atrada arvien jaunus veidus, kā gūt papildu ienākumus. Piemēram, Rīgā malkas, labības vai kartupeļu vedēji «netīšām» nometa no vezumiem pa kādai šķilai vai maisam, kas nokrita pretimbraucēja ratos vai uz ielas, kur to pacēla «nejaušs gājējs». Tāda iepriekš saskaņota shēma deva iespēju nopelnīt.

Pavasaris Rīgas viesiem bija sarūpējis vēl kādu pārsteigumu. Pilsētā iebraukušie bija izbrīnīti, ka uz ielām, dārzos un apstādījumos nav dzirdami un redzami putni — baloži, vārnas un zvirbuļi. Baloži «pa daļai varēja iznīkt caur cilvēku roku, kuri tos izlietojuši barībai», bet pārējo putnu izzušana saistīta ar barības trūkumu un auksto ziemu. Kara laikā rīdzinieki bija iemācījušies apieties ar visu ļoti taupīgi, un vairs nebija atkritumu, no kuriem agrāk putni ziemās iztika.

Latvijā jau divus mēnešus bija noslēgusies karadarbība, taču reģionā kaujas turpinājās Somijā, kur neatkarīgu valsti atbalstošie spēki kopā ar vācu armiju sekmīgi cīnījās pret lielinieku Sarkano gvardi, un maija sākumā jau kontrolēja lielāko daļu Somijas.

Otrs tuvākais kauju rajons atradās Ukrainā, kur vācu karaspēks turpināja virzīties uz priekšu Krimas pussalas apkārtnē. Šis laiks Ukrainā bija nemierīgs. 1918. gada 22. janvārī Centrālā Rada bija pasludinājusi Ukrainas Tautas Republikas neatkarību, vēlāk noslēgusi separātu mieru ar Vāciju un tās sabiedrotajām. Daļu valsts teritorijas tobrīd gan kontrolēja lielinieki un sarkanā armija. Pēc Brestļitovskas miera līguma noslēgšanas 3. martā Padomju Krievija apņēmās atzīt Ukrainas Tautas Republikas neatkarību un izveda sarkano armiju no jaunās valsts teritorijas. Jau aprīļa beigās, pamatojoties uz sadarbības līgumu, visu Ukrainu kontrolēja vācu karaspēks. 29. aprīlī ar vācu atbalstu ģenerālis Pavlo Skoropadskis īstenoja valsts apvērsumu un pasludināja sevi par Ukrainas valsts hetmani jeb vadītāju. Pie varas gan viņam izdevās noturēties neilgi — tikai līdz 1918. gada 14. decembrim.

Otrā elpa

Sudraba rotas darina no cara kapeikām, bet Rīgā tirgū parādās vecu korķu uzpircēji

Katram laikam ir kāda savdabīga modes prece. Šajā laikā 1918. gadā tirdzniecībā Rīgā parādījās juvelieru gatavotas rotas no krievu naudas — 10, 15 un 20 kapeiku sudraba monētām. Tās nospodrināja un veidoja auskarus, brošas un rokassprādzes dāmām vai pulksteņu ķēžu brelokus kungiem, redzamajā pusē demonstrējot divgalvaino cara ērgli. Cilvēki labprāt pirka šīs laikmeta piemiņas lietiņas.

23. aprīlis. Lai rūpētos par kārtību pilsētā, 23. aprīlī Valkā policijas valde uzdeva namu īpašniekiem tīrīt ielas un trotuārus divas reizes dienā — agri no rīta un starp diviem un trijiem pēcpusdienā, uzsverot, ka vispirms ielas jāapslaka ar ūdeni, tad jāslauka.

Turklāt jānomazgā arī dubļi no ēku sienām, bet namu pagalmiem jābūt tikpat tīriem kā ielai. Nedēļu vēlāk tomēr tika atļauts ielu tīrīt vienu reizi dienā agri no rītiem, jo sākotnējais rīkojums izrādījās pārāk apgrūtinošs.

26. aprīlī Valkas iedzīvotāji uzzināja par vēl kādu vācu okupācijas iestāžu kontrolētās pilsētas valdes aicinājumu — būt izpalīdzīgiem un pretimnākošiem vācu karaspēka vajadzībām. Valde aicināja pilsētniekus, kuru miteklis bija lielāks par trim istabām, vienu nodot vācu virsnieku rīcībā. Istabai jābūt tīrai un bez blaktīm, mēbelētai ar galdu, krēslu, gultu ar matraci, spilvenu un citām dzīvei nepieciešamajām lietām. Līdzīgi vācu virsnieki bija apmetušies arī citu pilsētu iedzīvotāju mājokļos.

Aprīļa beigās Rīgas ostā pienāca tirdzniecības kuģis no Vācijas ar dažādiem atjaunošanas darbiem nepieciešamiem rīkiem — cirvjiem, zāģiem, arī stikla priekšmetiem un traukiem. Šīs preces ļoti labprāt iegādājās Vidzemes lauku iedzīvotāji, kuru saimniecības bija cietušas kara un lielinieku varas laikā, kā arī bēgļi, kuri bija atgriezušies Latvijā un cauri Rīgai devās uz savām agrākajām mājām.

Kad tuvojās pavasara darbu laiks, kustību uz ceļiem papildināja arī laucinieki, kuri kara laikā bija apmetušies uz dzīvi Rīgas nomalēs, bet tagad vēlējās atgriezties agrākajās dzīvesvietās. Tas gan padarīja grūtāku rīdzinieku ikdienu, jo laucinieki aizveda līdzi savas govis, tāpēc pilsētā aizvien jūtamāks kļuva piena trūkums.

Nelielam ieskatam — kādas vēl preces un lietas 1918. gada pavasarī bija kļuvušas par deficītu vai maksāja pārāk dārgi, lai visi gribētāji varētu tās iegādāties? Ne tikai laukos, bet arī Rīgas tirgos pārdošanā bija parādījušās vīzes. Tās labprāt iegādājās cilvēki, kuriem ādas apavi augstās cenas dēļ bija kļuvuši nenopērkami. Kara laikā bija pieaudzis smēķētāju skaits, tāpēc auga pieprasījums pēc tabakas izstrādājumiem. Tos sāka tirgot pat apavu veikalos un saimniecības preču tirgotavās.

Vietējās tabakas fabrikas Rīgā sāka veikalniekiem izsniegt preci ierobežotā daudzumā, lai vienlīdzīgi izplatītu to visiem gribētājiem. Ne visi smēķētāji spēja uzreiz nopirkt veselu cigarešu paciņu, tāpēc smēķus sāka pārdot arī pa vienam. Reizēm tirgotāji pielietoja viltību, lai palielinātu savu peļņu uz maksātspējīgāko klientu rēķina. Piemēram, nepārdeva augstākā labuma tabaku, ja klients nepirka arī cigārus.

Par preci bija kļuvuši arī veci pudeļu korķi, kuru Latvijā sāka trūkt. Pirms kara Rīgā strādāja korķu fabrika, kurai izejmateriālus veda no Eiropas dienvidiem un Āfrikas ziemeļiem. Šie tirdzniecības sakari vairs nedarbojās. Tirgū iesaistījās vecu korķu uzpircēji, kuri bija gatavi maksāt sešus vai pat desmit rubļus par 1000 veciem korķiem.

Ledus atkāpjas

Pulksteņi pagriezti uz vasaras laiku, bēgļi atgriežas Kurzemē, un Rīgas iežogojumā atslēdz strāvu

Naktī no 15. uz 16. aprīli atbilstoši Vācijas likumiem arī Latvijā kā «no vācu kara pulkiem ieņemtā apgabalā» notika pāreja uz vasaras laiku. Savukārt pāreja uz ziemas laiku paredzēta naktī uz 16. septembri. Ideja par vasaras un ziemas laika ieviešanu attīstījās kopš 19. gadsimta beigām. 1916. gada februārī Vācija un tās sabiedrotā Austroungārija nolēma ieviest vasaras laiku, lai kara apstākļos ietaupītu ogles. Šīm valstīm sekoja arī tās pretinieki kara laukā — Lielbritānija un lielākā daļa Eiropas valstu. Pēc Pirmā pasaules kara beigām daļa valstu atcēla pāreju uz vasaras laiku, bet atkal ieviesa Otrā pasaules kara laikā. Gada sadalīšana vasaras un ziemas laikā sevišķi izplatīta kļuva 20. gadsimta 70. gados, enerģijas krīzes laikā.

Trešajā aprīļa nedēļā pavasaris pakāpeniski guva pārsvaru pār ziemu. Sniegs Latvijā jau faktiski bija nokusis, un tikai kādā biezākā koku pudurī vēl varēja redzēt pēdējās sniega atliekas. Rīgas līci daļēji vēl klāja ledus, bet Kurzemē ledus lūzuma vietās jau bija sākta zveja. Sāls trūkuma dēļ iegūto lomu nebija iespējams ilgi uzglabāt, tāpēc zivis pat vēl neķidātas veda uz dažādām vietām abos līča krastos, prasot gan par tām stipri augstu cenu. Jau 18. aprīlī Rīgā un tās apkārtnē novērots pirmais pavasara pērkona negaiss.

19. aprīlī Jelgavu sasniedza Kurzemes bēgļu kolonna, kurā bija aptuveni 200 pajūgu. Pirms tam viņi kādu brīdi bija uzturējušies Cēsīs, bet nebija sagaidījuši vācu okupācijas iestāžu solīto vilcienu, tāpēc devās pa zemes ceļu cauri Rīgai. Lielākā daļa šo bēgļu bija no Tukuma-Talsu un Jaunjelgavas-Dobeles apgabaliem, un Jelgavā viņus sadalīja mazākās kolonnās, kas devās uz savām agrākajām dzīvesvietām. Līdzi bēgļi veda sīkos mājlopus un putnus. Aiz ratu kolonnas sekoja liellopi, kurus uzmanīja sievietes un bērni. Kājas lopiem bija rūpīgi aptītas ar lupatām un pakulām. Naktīs vezumus un lopus apsargāja varas iestāžu norīkoti karavīri.

Arī ikdienā kolonnu pavadīja kāds bruņots karavīrs, kurš rūpējās par kārtību. Ja kādam radās problēmas ar ratiem, kolonna apstājās, un visi turpināja ceļu, kad rati kopējiem spēkiem bija salaboti. Šī bija tikai viena no bēgļu kolonnām, kas 1918. gada agrā pavasarī atgriezās no Krievijas. Piemēram, dažas dienas vēlāk sekoja kolonna ar 80 pajūgiem, šoreiz bijušie Liepājas apkārtnes un Kauņas guberņas iedzīvotāji, kuri kara sākumā bija nokļuvuši Pleskavas apkārtnē. Visi šie lauku iedzīvotāji cerēja nokļūt galā pirms pavasara zemes darbiem.

Vēl šajās dienās atslēdza elektrību Rīgu ietverošajā stiepļu žogā, taču arī turpmāk ieiešana pilsētā un izkļūšana no tās bija atļauta tikai pa speciāli ierīkotajiem vārtiem. Neilgi pirms tam, iestājoties pavasarīgam laikam un cilvēkiem dodoties pastaigās zaļumos, bija pieaudzis negadījumu skaits — jo sevišķi starp jauniešiem, kuri savas pārgalvības dēļ aizskāra žogu vai pat centās tam pārkāpt.