Kategorijas: Latvijas simtgade

Sumināts, ķeizar!

Rīgā ar mūziku un mielastiem svin vācu ķeizara dzimšanas dienu, bet latviešu biedrība gādā par jaunu skolu atvēršanu

Latviešu izglītības biedrības valde 24. janvārī nolēma atjaunot sākumskolu Zolitūdē, kur esot aptuveni 100 bērnu skolas vecumā. Dažas nedēļas iepriekš viņi jau bija lēmuši par klasiskas vīriešu ģimnāzijas veidošanu Rīgā, jo pilsētā trūka vidējās izglītības iestāžu. Par pašas izglītības biedrības darbu tolaik presē rakstīja šādi: «Biedrības daudzās skolas nesušas lielu svētību mūsu ļaužu izglītības lietai. No ziedojumiem pa lielākai daļai uzturētas, šīs skolas sniegušas izglītību tautas mazturīgākai jaunatnei. Tagad daudz runā par tautu pašnoteikšanos. Paši par sevi ar prātu var noteikt izglītoti tautas locekļi. Tāpēc jārūpējas, ka pie izglītības piekļūtu visi tautas locekļi līdz pašam pēdējam.»

27. janvāris. Janvāra beigās viens no redzamākajiem notikumiem Rīgā bija Vācijas ķeizara Vilhelma II dzimšanas dienas svinības 27. janvārī. Jau dienu iepriekš skolās mācību vietā bija organizēti svētku sarīkojumi par godu Vilhelmam II, bet vakarā notika gājiens no Rīgas pils līdz Melngalvju namam un atpakaļ kara mūzikas pavadībā un neliels koncerts. Pils fasādē no elektriskajām lampiņām bija izveidots burts «W» un valdnieka tronis, kas papildus dekorēti ar augu vītnēm un karogiem.

27. janvārī no rīta Doma baznīcā, Anglikāņu baznīcā un sinagogā Peitavas ielā notika Vilhelmam II veltīti dievkalpojumi, savukārt pulksten 12 Esplanādē norisinājās karaspēka parāde, kuru vērot gan bija iespējams tikai lūgtiem viesiem. Pēcpusdienā lūgtie viesi pulcējās uz svētku mielastiem vairākās vietās pilsētā, bet vakarā — uz operas Burvju strēlnieks izrādi Pilsētas vācu teātrī (tagad Operas nams).

28. janvārisŠajā laikā savu darbību atkal bija aktivizējuši Baltijas valsts veidošanas atbalstītāji, kuri reģiona nākotni redzēja ciešā sadarbībā ar Vāciju. Piemēram, 28. janvārī viens no šī projekta līderiem Heinrihs fon Štriks Stokholmā Padomju Krievijas vēstniekam iesniedza iepriekšējā gada beigās tapušās Igaunijas, Vidzemes un Kurzemes bruņniecību «neatkarības deklarācijas».

Piemin Asiņaino svētdienu

Lielinieki aicina veidot bruņotu Sarkano gvardi, bet Kārlis Ulmanis dalās ar ASV iekrāto lauksaimniecības pieredzi

Rīgas Lauksaimniecības centrālbiedrības kursos 17. janvārī ar lekciju uzstājās agronoms Kārlis Ulmanis, stāstot par lauksaimniecības nozīmi valstī un atjaunošanu pēc kara. Ulmanis dalījās ar zināšanām, kuras bija apguvis dažādās augstskolās un praktiskajā darbā emigrācijas laikā ASV. Prom no Latvijas viņš bija spiests doties pēc iesaistīšanās sabiedriskajās aktivitātēs 1905. gada revolūcijas laikā un atgriezās tikai 1913. gadā pēc amnestijas izsludināšanas.

Šajās dienās publicēts Latvijas strādnieku, kareivju un bezzemnieku 2. kongresā Valmierā spriestais par nepieciešamību lielinieku kontrolētajā teritorijā dibināt bruņotu darba tautas organizāciju Sarkanā gvarde. Debatēs tika uzsvērts, cik nozīmīgs līdzšinējos notikumos bijis fakts, ka liela tautas daļa ir apbruņota, jo tas neesot ļāvis kontrrevolucionārajiem spēkiem novērst lielinieku nākšanu pie varas. Laikā, kad norisinās armijas demobilizācija, esot svarīgi aizstāt armiju ar visas tautas apbruņošanu, bet, kamēr tas neesot iespējams, jāpulcina revolūcijai uzticīgie biedri un no viņiem jāveido Sarkanā gvarde, kā tas jau izdarīts lielajās Krievijas pilsētās. Kongresa pieņemtajā rezolūcijā bija norādīts, ka Sarkanās gvardes vienībām jādarbojas saskaņā ar vietējām padomēm un Latvijas Sociāldemokrātijas (lielinieku) pārstāvjiem. Divas nedēļas vēlāk publicētā uzaicinājumā sūtīt pārstāvjus uz Sarkanās gvardes padomes sēdi Cēsīs lasāmi vārdi, kas precīzi raksturo lielinieku aktīvistu uzskatus: «Ik viens, kas iet citu ceļu, tas nav ar mums, kas nav ar mums, tas ir pret mums.»

22. janvārī (9. janvārī pēc vecā stila) lielinieku kontrolētajā Latvijas teritorijā pieminēja 1905. gada 9. janvāra jeb Asiņainās svētdienas notikumus, kad Sanktpēterburgā tika ievainoti un nogalināti simtiem strādnieku protesta gājiena dalībnieku. Šī diena ar Iskolata rīkojumu bija atzīta par revolūcijas svētku dienu un brīvdienu. Miestos un pilsētās rīkoja demonstrācijas un mītiņus. Piemēram, Rūjienā gājienā esot piedalījušies ap 5000 cilvēku, kuri, soļojot orķestra pavadībā, nesuši ap 20 sarkano karogu. Par kārtību gādāja vietējā Sarkanās gvardes vienība.

Aukstums un zagļi armijā

Pārtikas trūkuma dēļ lielinieki aizliedz smalkmaizītes, bet vācieši Rīgā ievieš nāvessodu par munīcijas glabāšanu

Laika apstākļi: jau ilgāku laiku pieturējās aukstums. Janvāra otrajā nedēļā vairākas dienas turpinājās liels vējš un temperatūra Rīgā nokrita līdz -16 grādu atzīmei. Tas lika apturēt kuģu satiksmi pa Daugavu, taču cilvēkiem pa ledu staigāt vēl neatļāva. Sasnigušā sniega šķūrēšanā un izvešanā no pilsētas ielām bija iesaistītas arī sievietes un bērni.

Janvāra vidū problēmas ar pārtiku un citiem dzīvei nepieciešamiem resursiem lielinieku pārvaldītajā Vidzemē kļuva arvien nopietnākas. Trūkumu cieta gan civiliedzīvotāji, gan arī karavīri. Arvien biežāk iedzīvotāji varas iestādēm sūdzējās, ka lielinieku karaspēka krievu daļu karavīri zog pārtiku un lopbarību, bet, piemēram, Vecpiebalgas pusē malkas trūkuma dēļ nokurinot pat šķūņu durvis. Milicija vairs nespēja kontrolēt situāciju, tāpēc lielinieki centās ieviest kārtību, nodibinot revolucionāros tribunālus karavīru — zagļu tiesāšanai.

11. janvāris. Vēl viens ceļš, kā centās risināt pārtikas trūkumu, bija ierobežot produktu izmantošanas veidus. Tāpēc 11. janvārī Iskolats aizliedza alus brūvēšanu no labības graudiem. Aptuveni šajā pašā laikā tapa arī Valkas strādnieku, kareivju un bezzemnieku padomes izpildu komitejas rīkojums aizliegt cept smalkmaizītes, kūkas, cepumus un pīrāgus.

14. janvāris. Cita veida kara izraisītas problēmas šajās dienās centās risināt vācu okupācijas iestādes Rīgā. 14. janvārī rīdziniekus iepazīstināja ar pavēli nodod policijā ieročus, munīciju un sprāgstvielas. Par pavēles nepildīšanu draudēja nāvessods vai astoņi gadi cietumā. Par šī jautājuma svarīgumu liecināja presē periodiski lasāmie ziņojumi par kārtējo bērnu vai jaunieti, kurš, «urbinot uz ielas atrastu patronu, zaudējis pirkstus». 

Proletariāts un razbainieki

Lielinieki Valkā sludina nedalāmību ar Krieviju, tikmēr Rīgā latvieši rīko eglīti krievu karagūstekņiem

Savs skatījums uz Latvijas nākotni 1918. gada sākumā bija Latvijas Sociāldemokrātijas (lielinieku) Centrālajai komitejai. Tā 1918. gada 6. janvārī Valkā pieņēma dokumentu, kas tika nosaukts par Latvijas pašnolemšanās deklarāciju un sākās ar vārdiem: «Moderno lielvalstu imperiālistiskā politika (..) ir visu zemju kapitālistu razbainiecisks uzbrukums kopējam laupījumam — visu zemju proletāriešiem.»

Lielinieku pārstāvji šajā dokumentā noraidīja jebkādu citu politisko un sabiedrisko spēku tiesības lemt par Latvijas nākotni, apgalvojot, ka vienīgais kompetentais Latvijas iedzīvotāju domu un gribas izteicējs esot vietējais proletariāts, kas veido vairāk nekā 80% no visa iedzīvotāju skaita, un viņi esot šī proletariāta pārstāvji. Turklāt proletariāts nekad un nekur neesot izteicis gribu vai izrādījis tieksmes atdalīties no Krievijas. Kā arguments viedoklim, ka Latvijas nākotne esot nesaraujami saistīta ar Krieviju, izmantots apgalvojums, ka proletariāts esot pietiekami izglītots, lai zinātu, ka «tik mazas tautiņas politiska patstāvība ir tukša ilūzija». Vienīgie Latvijas proletariāta lozungi esot «Brīva Latvija brīvā Krievijā», «pilnīgā saskaņā ar Viskrievijas padomju valdības iekārtu» vai «Krievijas valsts rāmjos».

7. janvāris 1918. gada janvāra pirmajā nedēļā vēl joprojām aktuāli bija ar gadumijas laiku saistītie svētki un labdarības akcijas. 7. janvārī Rīgas Latviešu labdarības biedrība pēc īpašas atļaujas saņemšanas rīkoja Ziemassvētku eglīti un dāvanu dalīšanu Rīgā esošajiem krievu armijas karagūstekņiem. Nometni Rīgā iekārtoja pēc pilsētas ieņemšanas 1917. gada 3. septembrī, kad vācu rokās krita liels skaits karagūstekņu. Tajā ieslodzītie uzturējās īsu laiku pirms pārvešanas uz centrālo gūstekņu pārvietošanas nometni Jelgavā, no kurienes jau lielākās grupās viņus nosūtīja uz karagūstekņu nometnēm Polijā un Vācijā.

Noslēgumā kāds fakts, kas liecina par tā laika tradīcijām. Lai risinātu strīdus starp mājokļu izīrētājiem un īrniekiem Rīgā, 4. janvārī izveidoja īres vienošanās valdi. Valdes locekļi, stājoties amatā, uzticību apliecināja ar rokasspiedienu.

Latviešu lielinieki

Iskolats pārņem varu un ievieš cenzūru

Lielinieki bija Krievijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas radikālais spārns, kas 1912. gadā ieguva vairākumu partijā. Kopš tā laika arī ieviesās apzīmējums «lielinieki» pretstatā «maziniekiem» jeb mazākumam. Līdzīgi procesi attiecās arī uz Latvijas Sociāldemokrātijas biedru ideoloģisko sadalījumu. Latviešu lielinieku pārstāvis Pēteris Stučka ieņēma tieslietu tautas komisāra amata jaunajā Krievijas valdībā. Jau decembra vidū latviešu sociāldemokrāti mazinieki viņu bija nodēvējuši par ļauno ģēniju, kurš ieviesis tiesas, kas spriež nevis pēc likuma, bet pēc saviem ieskatiem.

Lielinieku kontrolētajā Latvijas daļā 1917. gada beigās varu pakāpeniski pārņēma Latvijas strādnieku, kareivju un bezzemnieku deputātu padomes Izpildu komiteja jeb Iskolats (saīsināts nosaukuma tulkojums krievu valodā).

30. decembrī Latvijas strādnieku, kareivju un bezzemnieku deputātu padomju 2. kongress Valmierā oficiāli proklamēja, ka vara Vidzemē un Latgalē pāriet Iskolata rokās. Kā formāli autonoma vienība Iskolata pārvaldītā Latvijas daļa 31. decembrī iekļāvās Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās republikas jeb KPFSR sastāvā.

1. janvāris. Jaunā vara sāka radikālas politiskās un sociālās reformas, neaizmirstot arī par stingras cenzūras ieviešanu. 1918. gada 1. janvārī Iskolats nolēma aizliegt Latviešu pagaidu nacionālās padomes darbību, kā arī slēdza pilsoniskos laikrakstus Līdums un Laika Vēstis.

Neilgi pirms tam Līdumā starp citiem pret lieliniekiem kritiskiem rakstiem bija publicēti arī dažādu terminu skaidrojumi, kas liecināja par attieksmi pret jaunās varas pārstāvjiem.

Piemēram, avantūra — visā Krievijā plaši izplatīta slimība, kuras dīgļi ienesti no Vācijas, pazīšanas zīmes: varaskāre un skriešana pa galvu un kaklu; brīvība — stāvoklis, kurā drīkst dzīvot tikai pēc Ļeņina dekrētiem; lielinieks — tievvēders, kurš grib tikt par resnvēderu, var izpildīt četrus amatus un saņemt četras algas; ar šo vārdu apzīmē arī politiskus darbiniekus no kazarmām, kuri nogāza aizmirsto ministru prezidentu Kerenski, tamdēļ ka tas bija devis viņiem brīvību.

2. janvārisNākamajā dienā — 2. janvārī oficiāli likvidējās līdzšinējā vietējās pārvaldes institūcija Valmieras apriņķa Zemes padome, nododot visas savas pilnvaras Valmieras apriņķa Strādnieku, kareivju un bezzemnieku deputātu padomei.

Dievs lai mieru dod!

Rīgā un daļā Vidzemes 1917. gada nogalē pirmo reizi Ziemassvētkus svinēja pēc jaunā laika skaitīšanas stila, kuru septembra sākumā ieviesa vācu okupācijas iestādes. Cilvēki uz jauno gadu skatījās ar cerībām, un tobrīd visbiežāk izteiktā vēlme ietilpa vienā vārdā — miers.

  1917. gada 24. decembris
Rīgas Latviešu avīze,

Ziemas svētku cerība.

Ziemas svētku zvaigznes gaišās,
kāpēc mirdziet tā?
Vai caur sāpju nakti laižās
kāda cerība?
Vai jūs jaušat pestītāju
kaut kur atnākam,
plašās jūras, katru māju
mieram iesvētam?
Vai, kur nāves laukus dūmi
ietin plīvurā,
Vai aiz tiem nav lauki drūmi
saule redzama?…
Ziemas svētku zvaigžņu pulki
gaisos spulgojot,
lūdzat, gaišie miera tulki,
Dievs lai mieru dod!
Kaut tas patiesība kļūtu,
kaut jūs neviltos!
Zemei bojā jāiet būtu,
miers ja kavētos.
-lis. (autors)

  31. decembrī      Rīgā Latviešu teātris bija sarīkojis jaunā gada sagaidīšanas pasākumu ar dažādiem priekšnesumiem. Noslēgumā bija iekļauta rakstnieka Edvarda Vulfa īpaši šim vakaram sacerēta skeču aina Diena nākamā, kurā centrālais vadmotīvs arī bija gaidāmais miers: Vecais gads tēlots kā kareivis, kurš aiziedams nomet savu apģērbu un ieročus, bet Jaunais gads nāk kā arājs — darba vīrs. Pienākot Jaunajam gadam, pusnaktī Rīgā skanēja Sv. Pētera baznīcas zvans, kāda tvaikoņa signāltaure un vācu karavīru gaisā raidītu šāvienu troksnis.

Arī frontes otrā pusē latvieši jauno gadu gaidīja ar cerībām uz mieru, atkārtojot teicienus «Miers baro, nemiers posta!» un «Mieru un maizi!», bet kā novēlējumu 1918. gadam rakstot: «Viss pāries… Un uz drupām arājs turpinās savu mūžīgo darbu.»

Latviešiem jāpaliek kopā

Jau 3. decembrī Vācijas karaspēka Austrumu frontes virspavēlnieka mītnē Brestļitovskā (tagad Bresta Baltkrievijā) sākās sarunas starp Krievijas delegāciju un Centrālo valstu bloka pārstāvjiem Vācijas vadībā. 15. decembrī abas puses parakstīja pamiera līgumu uz 28 dienām, tas stājās spēkā 17. decembrī. Pēc tam sākās miera sarunas. Lielinieki piedāvāja atteikties no aneksijām un reparācijām, ātri atbrīvot okupētās teritorijas, kā arī apspriest tautu pašnoteikšanās tiesības.

13. decembris  Saistībā ar gaidāmo vienošanos un jautājumu par tautu pašnoteikšanās tiesībām satraukumu izteica ne tikai Valkā dibinātā Latviešu pagaidu nacionālā padome, bet arī Rīgā esošie latviešu sabiedriskie darbinieki. Rīgas Latviešu Avīze 13. decembrī publicē rakstu, kurā mēģina skaidrot notiekošo bijušajā Krievijas impērijā un to, kādas ir Latvijas nākotnes iespējas. Vistālāk ar pašnoteikšanos no Krievijas impērijā dzīvojošajām tautām esot tikuši somi, jo viņi savulaik pievienoti Krievijai nevis kā guberņa, bet gan kā «atsevišķa valsts» ar savu pārvaldi, un kopīgs esot bijis tikai valdnieks. Pēc cara atsacīšanās no troņa šī vienība esot zudusi.

Poļi un lietuvieši arī jau esot spēruši pirmos soļus, lai atdalītos no Krievijas. Tagad pienākusi igauņu un latviešu kārta izdarīt izvēli un rīkoties, jo miera sarunās noteikti tikšot lemts arī par Baltijas jūras piekrasti.

Vācu okupācijas apstākļos pašnoteikšanās gan tiek aprakstīta kā izvēle: palikt kopā ar lieliniecisko Krieviju vai saistīt savu likteni ar Vāciju. Tam piedāvāti vairāki varianti: pievienoties Vācijai, līdzīgi kā tas notika ar Elzasu-Lotringu (pēc uzvaras Francijas—Prūsijas karā 1871. gadā Vācijas impērija anektēja šo Francijas apgabalu, kurā dzīvoja gan franči, gan vācieši, un Francija to atguva 1918.gadā — red.), vai kļūt par vienu no Vācijas «mazajām valstiņām» vai arī izveidot atsevišķu Latvijas valsti, kuras valdnieks būtu vācu ķeizars.

Avīze norādīja — latviešu situāciju gan sarežģī apstāklis, ka daļa latviešu zemju ir Krievijas, bet daļa Vācijas varā, un šī sašķeltība var būt latviešiem nāvējoša, tāpēc — pirmais nacionālais uzdevums esot rūpēties par to, lai visi latvieši paliek kopā. Kā vēl viena problēma izcelts jautājums par latviešu un Baltijas vāciešu līdzāsdzīvošanu, jo abām tautām taču pienākoties pašnoteikšanās tiesības, un ko darīt, ja pieņemtie lēmumi būtu pretēji. Kopumā rodas priekšstats, ka raksta autors ar cerībām gaida miera līguma noslēgšanu starp Krieviju un Vāciju, bet tās iet roku rokā ar bažām par latviešu nākotni jaunajā pasaules kārtībā.

Interesanti, ka oficiālajā tālaika Krievijas valdības — Tautas komisāru padomes — paziņojumā par pamiera līguma noslēgšanu ar konkrētu valstu oficiālajiem pārstāvjiem bija iekļauts apgalvojums: «Tikai revolucionārā cīņa strādnieku masās pret valdībām tuvinās Eiropu mieram. Pilnīgu mieru nodrošinās tikai revolūcija visās kapitālistiskajās valstīs.»

Jauni aizliegumi

Kara laika receptes abās frontes pusēs un velosipēdu apķīlāšana

Latvijā 1917. gada decembra sākumā abās frontes pusēs meklēja iespējas, kā aizstāt trūkstošos produktus. Vislielākās rezerves tobrīd bija kartupeļiem.

4. decembrī publicēja Vidzemes guberņas Pārtikas komitejas lēmumu, kurā noteica — lai taupītu labību, maizei jāpiejauc kartupeļi 20% apjomā. Maizniekiem bija jāpapūlas, lai pienācīgi sagatavotu miltiem piejaucamos kartupeļus un izceptu kaut cik kvalitatīvu maizi. Savukārt Rīgā šajā pašā laikā presē lasāma recepte, ar ko aizstāt uz maizes smērējamo sviestu, kas bija kļuvis par deficīta preci. Saimniecēm ieteica gatavot biezeni, kas sastāv no kartupeļu putras, skāba gurķa, eļļā cepta sīpola, siļķes un tomāta, domājams, konservēta. Visas sastāvdaļas jāsamaisa kopā un jāsamaļ gaļas mašīnā.

Taču vissarežģītākā situācija ar apgādi bija frontes neitrālajā joslā, kur jau novembra beigās bija konstatēti pirmie bada nāves gadījumi.

Nostiprinot savu varu, vācu okupācijas iestādes Rīgā ieviesa arvien jaunus ierobežojumus: decembra sākumā izdotajos paziņojumos par pasta sūtījumu noformēšanu iekļāva noteikumu, ka uzrakstiem jābūt tikai vācu valodā.

6. decembrī Rīgas gubernators paziņoja, ka ar šo dienu esot apķīlāti visi velosipēdi, tie obligāti jāreģistrē un bez guberņas valdes atļaujas tos aizliegts pārdot. Ja īpašnieks velosipēdu vēlējās paturēt savā rīcībā, bija jāpierāda, kāpēc tas viņam nepieciešams. Par noteikumu neievērošanu draudēja ne tikai divriteņa konfiskācija, bet arī ieslodzījums līdz trīs mēnešiem cietumā vai naudas sods līdz 1000 markām, vai pat abi sodi kopā.

Šajā laikā Rīgā un tās apkārtnē īpašu uzmanību sāka pievērst arī piena tirgošanas ierobežojumiem — govju īpašniekiem tas pret atlīdzību bija jānodod konkrētās vietās. Piegādāt pienu vai krējumu viesnīcām, kafejnīcām vai ēdienu veikaliem bija aizliegts. Par pārkāpumiem draudēja sods — līdz sešiem mēnešiem cietumā vai naudas sods līdz 6000 markām, turklāt īpašnieki riskēja zaudēt arī pašus mājlopus. Savukārt, lai iegūtu piena iegādei nepieciešamo «piena karti», bija vajadzīgi personas dokumenti par bērniem līdz trīs gadu vecumam vai ārsta izziņa pieaugušajiem, kuri slimoja ar konkrētām kaitēm.

Vēl viens ierobežojums, kura ievērošanu arvien stingrāk sāka uzraudzīt, bija aizliegums civiliedzīvotājiem pirkt, mainīt vai dāvanu veidā pieņemt jebkādus priekšmetus no vācu karavīriem. Tieši par šādu mantu konfiskāciju iedzīvotājiem decembra sākumā ziņoja Jelgavā iznākušais laikraksts Dzimtenes Ziņas.

Latvieši rīkojas

Valkā dibinātā Pagaidu nacionālā padome piesaka autonomu un apvienotu Latvijas valsti

Petrogradā 1917. gada rudenī bija notikušas jau vairākas apspriedes par centrālas latviešu organizācijas dibināšanu. Īstenot šos plānus izdevās novembra pašās beigās.

29. novembris (16. novembris pēc vecā stila). Valkā, kas pēc Rīgas krišanas vācu rokās bija kļuvusi par latviešu sabiedriskās un politiskās dzīves centru Latvijā, sasauktajā politisko partiju un sabiedrisko organizāciju pārstāvju sanāksmē nodibināja Latviešu pagaidu nacionālo padomi (LPNP). Runājot tā laika pilsoniskās preses vārdiem, tā bija sasaukta vispārnacionālo un politisko jautājumu noskaidrošanai un realizēšanai. Par LPNP vadītāju ievēlēja advokātu Voldemāru Zāmuelu. Valdē darbojās arī literāti Jānis Akuraters un Kārlis Skalbe. LPNP pirmā sesija ilga četras dienas, un svarīgākos lēmumus pieņēma tās noslēgumā.

Pirmajā vakarā savstarpēji diskutējot, sanāksmes dalībnieki nolēma aicināt LPNP veidošanā piedalīties arī latviešu lieliniekus, kas Vidzemes Zemes padomē veidoja vairākumu, taču viņi atteicās. Tam tēlainu vērtējumu 30. novembra sēdē deva Kārlis Skalbe, norādot — mums vairāk darīšanas ar sabiedrotajiem nekā ar lieliniekiem, jo «lielinieki nodod mūs vācu varā, lai vācieši apēstu mūs ar visām pastalām». Šajā sēdē liela daļa klātesošo runāja par Latvijas nākotni — par nepieciešamību sasaukt Satversmes sapulci un par Latvijas apvienošanu, iekļaujot tajā Vidzemi, Latgali un Kurzemi, un par to, ka tautai plebiscītā jāizlemj, ar ko kopā veidot nākotni — Vāciju, Krieviju vai pat radīt federālu valsti kopā ar igauņiem un lietuviešiem. Kā lielākais šī brīža risks piesaukta Latvijas sadalīšana, tāpēc esot jāvēršas pie visas pasaules ar protestu pret Kurzemes pievienošanu Vācijai.

Nākamajā dienā diskusijas turpinājās. Jānis Zālītis savā runā uzsvēra, ka Latvija varot iet kopā tikai ar demokrātisku Krieviju, taču jebkurā gadījumā Latvijai jāpiedalās gaidāmajā miera konferencē, jo varot iznākt tā, ka abām pusēm izdevīgi būs dot mums patstāvīgu valsti. Tāpēc Nacionālajai padomei jāproklamē autonoma, apvienota Latvija — lai pasaule zina, ko mēs gribam.

Vairāku dienu debatēs izteiktās idejas atrada vietu LPNP pieņemtajās deklarācijās. Nozīmīgākās no tām bija «Par Satversmes sapulci» un «Ārvalstīm un tautām». Pēdējā bija norādīts: «Nostājoties uz tautu pašnoteikšanās tiesību principu pamata, Latviešu pagaidu nacionālā padome uz visstingrāko protestē pret jebkuru Latvijas sadalīšanu un it īpaši pret Kurzemes vai arī visas Latvijas pievienošanu vai kaut kādu saistīšanu pie Vācijas un līdz ar to pasludina, ka Latvija, kurā ieiet Vidzeme, Kurzeme un Latgale, ir autonoma valstsvienība, kuras stāvokli, attiecības uz ārieni un iekšējo iekārtu noteiks viņas Satversmes sapulce un tautas plebiscīts.»

Savukārt attiecībā uz Satversmes sapulces vēlēšanām LPNP nolēma, ka pēc «dzimtenes atbrīvošanas no svešiem elementiem un militārās varas, [tā] izvēlama uz vienlīdzīgu, tiešu vispārēju, aizklātu un proporcionālu vēlēšanu tiesību pamata». Turklāt darbs pie Satversmes sapulces organizēšanas «frontes šajā pusē — tiklab neieņemtajā Latvijas daļā, kā arī Iekškrievijā starp latviešu bēgļiem un kolonistiem» jāsāk nekavējoties. Satversmes sapulcei būšot jāizstrādā Latvijas satversmes likums, jālemj par Latvijas teritorijas (Vidzemes, Kurzemes un Latgales) robežu noteikšanu, attiecībām ar latviešu kolonijām, attiecībām ar Viskrievijas satversmes sapulci un Krievijas sastāvdaļām, kā arī ārvalstīm.

8.decembris. Emocionāls bija 1917. gada 8. decembrī publicētais LPNP uzsaukums «Visiem latviešiem!» Tas sākās ar vārdiem: «Svešas tautas krusto savus zobenus pār mūsu zemi un prasa, kam viņai piederēt? Šai brīdī lai skaļi visā pasaulē atskan latvju tautas balss: šī zeme ir mūsu, noliekat savus zobenus, mēs paši gribam valdīt par savu zemi kā brīva tauta!»

Pārtikas deficīts

Jauna vācu Ost nauda, kafija ar kartupeļu mizām, dzīvnieku likvidēšana zoodārzā

Iepriekšējā nedēļā stāstījām par to Latvijas daļu, kas 1917. gada novembra vidū joprojām atradās Krievijas pārvaldē. Šoreiz — par situāciju 1917. gada novembra otrajā pusē vācu okupētajā teritorijā, tajā skaitā Rīgā.

16. novembris. Vācu okupācijas iestādes aizliedza turpmāk tirdzniecības vietās kā maksāšanas līdzekli pieņemt Krievijas papīra naudu. Tā bija jāapmaina pret speciāli okupēto teritoriju vajadzībām izdoto Austrumu jeb Ost naudu attiecībā 4:3.

Neskaidrības ar dažādo valstu izdoto naudaszīmju izmantošanu vācu okupētajā Latvijas daļā bija tikai viena no problēmām. Cilvēkiem arvien grūtāk bija sarūpēt iztiku un ikdienai nepieciešamās preces. Pārtikas produktu pārdošana par fiksētām cenām bija normēta, to organizēja ar pārtikas kartīšu palīdzību, pret kurām produktus varēja iegādāties konkrētās tirdzniecības vietās. Šajās dienās presē parādījās sūdzības, ka dažās tirdzniecības vietās kartupeļus pārdod, aplipušus ar zemi, salmiem un citiem gružiem, kas arī tiek ieskaitīti svarā. Virkne produktu tirdzniecībā nav bijuši jau ilgāku laiku, piemēram, biezpiens. Arī svaigs piens Rīgā bija kļuvis par deficītu, kas atrodams brīvajā tirdzniecībā tikai par ļoti augstu cenu. Meklējot risinājumus, tirgotāji piedāvāja «jaunus pārtikas produktus», piemēram, kafijai sāka piejaukt dažādas piedevas, to skaitā izkaltētas kartupeļu mizas. Šo produktu nosauca skanīgā vārdā par «ģimenes kafiju».

Kāds žurnālists laikrakstā Rīgas Latviešu Avīze (publicēts 28. novembrī) raksta, ka pilsētas dzīve pēdējos mēnešos pieņēmusi savādu veidu: uz ielām, veikalos, sadzīves un satiksmes vietās, pat pilsētas tirgos valdot vispārējs klusums. Izņēmums esot svētdienās ārkārtīgi pārpildītais krāmu tirgus. Vienīgais, ko redzot un dzirdot, esot rindu rindas pie produktu veikaliem, cilvēki stāvot kā piekaldināti caurām dienām pie veikalu durvīm.

20. novembrī sasaukta biedru pilnsapulce Rīgas Zooloģiskajā dārzā, kas arī saskārās ar apgādes problēmām ziemas sākumā. Sapulcē bija jāpieņem lēmums par dzīvnieku skaita samazināšanu barības trūkuma dēļ. Dzīvniekus jau kopš vasaras uzturēja tikai no ziedojumiem, kas strauji izsīka.

Līdz gada beigām 37 vērtīgākos dzīvniekus aizveda uz Vāciju, bet pārējos likvidēja, un Zooloģiskais dārzs vairs nepastāvēja līdz pat 1933. gada 24. septembrim.