Kategorijas: Latvijas simtgade

Kas būs pēc kara?

Kamēr muižniecība prasa Latvijas—Igaunijas konstitucionālu monarhiju, Krievijā latviešu strēlnieki apvienojas vienā divīzijā

Pārdomas par situāciju Latvijā un nākotnes izredzēm periodiski parādījās publiskajā vidē 1918. gada pavasarī. Visiem bija skaidrs, ka pasaules karš tuvojas noslēgumam, bet — kāda būs Latvija pēc kara beigām? Viens no viedokļiem 10. aprīlī publicēts laikrakstā Līdums kā ievadraksts. Tajā minēts, ka pirmos pašnoteikšanās mēģinājumus Latvijai neļāva realizēt lielinieku nonākšana pie varas Krievijā, kuri centās realizēt savu politiku arī Vidzemē un Latgalē. Šobrīd, kad vācu karaspēks ieņēmis visu Latviju, situācija esot mainījusies. Tāpēc «tagad nedrīkst bezdarbībā nolaist rokas», jo darāmā ir pārāk daudz un to nedrīkst atlikt uz rītdienu. Kā viens no pirmajiem darbiem — Krievijā izklīdināto latviešu bēgļu atgriešanās dzimtenē, jo «zeme bez tautas nav vairs mūsu zeme». Starp rindiņām rakstā lasāmas bažas, ka, samazinoties latviešu skaitam, Latvijas nākotni šajā neskaidrību pilnajā laikā noteiks citi. Vēl starp darbiem minētas arī rūpes par latviešu valodu, uzsverot, ka «mūsu valoda nekad un nekādos apstākļos nedrīkst būt pameita savās mājās, kā tas bija līdz šim».

Par Baltijas reģiona nākotni šajās dienās lēma Rīgā. Notika vairākas oficiālas sapulces, kurās sprieda par valstiskiem formējumiem Baltijā pēc pasaules kara beigām. To saturu, protams, noteica vācu okupācijas spēku klātbūtne reģionā.

10. aprīlī Rīgas pilī sanāca Vidzemes zemes priekšstāvju sapulce 87 locekļu sastāvā. Kā pamatojums šādas sapulces sasaukšanai bija bažas par reģiona politisko piederību pēc kara beigām, jo 3. martā noslēgtajā Brestļitovskas līgumā no Krievijas bija paredzēts atdalīt tikai Kurzemi, Rīgu ar tās apkārtni un Sāmsalu, savukārt lielākā daļa Vidzemes un Igaunija teorētiski joprojām esot daļa no Krievijas, un vācu armijai pēc kara beigām no turienes būšot jāaiziet. Tāpēc esot pēdējais laiks, atsaucoties uz tautu pašnoteikšanās tiesībām, apliecināt, ka ne tikai vācbaltiešu muižniecība, kas savos landtāgos šādus lēmumus jau esot pieņēmusi, bet arī latvieši un igauņi vēloties atdalīšanos no Krievijas.

12. aprīlī Rīgas pilī notika Apvienotās zemes padomes sēde. Tajā piedalījās 58 pārstāvji no Vidzemes, Igaunijas un Sāmsalas zemes priekšstāvju sapulcēm, kā arī no Rīgas domes. Starp pārstāvjiem bija muižnieki, lauku pagastu vecākie no dažādiem apriņķiem, garīdznieki, mazo pilsētu pašvaldību locekļi. Visi dokumenti pirms to pieņemšanas no vācu valodas tika pārtulkoti arī latviešu un igauņu valodā.

Kā vēlamais reģiona nākotnes projekts šajās sanāksmēs tika virzīta Baltijas apvienošana vienā valstī, kas būtu cieši saistīta ar Vāciju. Apvienotās zemes padomes sēdē, neraugoties uz daļas latviešu un visu igauņu protestiem, nolēma lūgt Vācijas ķeizaru palīdzēt veidot Latvijas—Igaunijas konstitucionālu monarhiju un noslēgt ar to dažādus sadarbības līgumus, tajā skaitā paturēt Vidzemē un Igaunijā vācu karaspēku.

Grūtības ar pārtikas sagādi Latvijā bija ne tikai iedzīvotājiem, tās savā ziņā skāra arī vācu karaspēku. Jau 11. aprīlī prese rakstīja, ka vācu karavīri Rīgā bija sākuši stādīt kartupeļus dažādās vietās pilsētā, arī pie pilsētas policijas valdes ēkas bijušās Rīgas 2. stacijas laukumā (stacija darbojās līdz 20. gs. sākumam un atradās tagadējā 13. janvāra ielā iepretim Kungu ielai). Laukums bijis labi mēslots, jo pirms tam, kad vācu armija ieņēma Rīgu, šajā vietā krievu karaspēks bija turējis kavalērijas un vezumnieku zirgus. Laukums esot uzarts un apvilkts ar dzeloņstiepļu žogu.

13. aprīlī visas Krievijā esošās latviešu strēlnieku vienības, kas jau kopš janvāra oficiāli bija iekļautas sarkanās armijas sastāvā, ar kara lietu tautas komisāra Ļeva Trocka pavēli apvienoja Latviešu strēlnieku padomju divīzijā Jukuma Vācieša vadībā. Kaut gan bija nepieciešams laiks, lai no izkaisītajām vienībām saformētu divīziju, tas Krievijas Pilsoņu kara apstākļos deva iespēju latviešu karavīriem palikt kopā. Divīzijas štābs atradās Maskavā, pulki bija iesaistīti padomju valdības apsargāšanā Kremlī, kā arī pildīja garnizona dienestu Maskavā — uzturēja kārtību pilsētā un cīnījās pret bruņotiem noziedzniekiem.

Lielinieku varas iestādes latviešu pulkus kā vienus no disciplinētākajiem sarkanajā armijā izmantoja anarhistu atbruņošanā un eseru dumpju apspiešanā dažādās Krievijas pilsētās. Turpmākajos mēnešos strēlnieki piedalījās kaujās dažādās Krievijas Pilsoņu kara frontēs. Līdz gada beigām divīzijas sastāvā jau bija 18 000 karavīru.

Jaunie svari

Pārtikas joprojām trūkst, toties ir jaunas svara un tilpuma mērvienības — vācu kilogrami aizstāj krievu mārciņas

Nākamajā dienā pēc Lieldienām, 1. aprīlī, stājās spēkā vācu okupācijas iestāžu noteiktās obligātās olu nodošanas normas vistu īpašniekiem Rīgas guberņā. No katras vistas par fiksētu cenu no aprīļa līdz jūlijam bija jānodod pa piecām olām mēnesī, no augusta līdz oktobrim pa trim olām, bet decembrī un janvārī bija paredzēta norma pa vienai olai, februārī un martā pa divām olām mēnesī.

Iedzīvotāju apgāde ar pārtiku joprojām bija viens no sarežģītākajiem jautājumiem. Šajās dienās presē, informējot par Rīgas pilsētas pārtikas valdes darbību, aprakstīts, ka darbu sākušas sakņaugu žāvētavas Kuncendorfa un Livonijas alus darītavās. Īpaša ierīce sakņaugus skalo, notīra, sagriež un izžāvē ar mazāku daudzumu atgriezumu, nekā veicot to ar cilvēka rokām. Izteikta nožēla, ka šādas ierīces nav bijušas jau rudenī, jo tad no bojāšanās būtu izdevies pasargāt 30 000 centneru kartupeļu, kas tagad sapuvuši. Sakņu žāvēšanai plānoja īpašu uzmanību pievērst arī nākamajā rudenī, jo gaidāmajā ziemā sakņaugi būšot viens no galvenajiem pārtikas produktiem. Oficiālajās aprindās pastāvēja uzskats, ka Latvijā nebūs iespējams pietiekamā daudzumā izaudzēt uz vietas vai atvest no citurienes labību, pākšaugus, piena produktus un gaļu, lai nodrošinātu iedzīvotājus ar nepieciešamo pārtiku. Lai arī žāvēti sakņaugi pie mums neesot ierasts pārtikas veids, esot nepieciešams tikt pāri aizspriedumiem pret šo veselīgo un barojošo pārtiku.

Aprīļa sākumā arī Valkas komandantūra aizliedza nēsāt krievu laika studentu un skolēnu formastērpus. Ja neesot cita apģērba, vismaz jānoņem specifiskās apkakles un jānomaina pogas; cepures lietot nedrīkstēja.

5. aprīlī presē publicēja aprakstu, kā izskatās rajonos, kur norisinājušās kaujas. Pēdējo kauju vietās, arī netālu no Valkas, ceļu malās un uz laukiem joprojām redzami miruši zirgi, salauzti rati, patronas un dažādi kara piederumi. Līgatnes apkārtnē skatam paveroties īsts kaujaslauks ar nopostītām mājām. Sašautas un pat nodegušas ēkas redzamas Siguldā, kuras iedzīvotāji tikai pamazām atgriežoties sapostītajā pilsētā, un daudzi esot spiesti mitināties no dēļiem sasistās būdās. Tīrumi esot ratu izbraukāti, vai arī tajos izraktas ierakumu līnijas. Aiz Ropažiem uz Ikšķiles pusi ir bijis kaujaslauka centrs, tur laukus klāj neskaitāmas kapu kopiņas, māju vietā ir tikai drupu kaudzes, un maz kas palicis neskarts.

6. aprīlis. Vācu okupācijas varas iestādes Latvijā ieviesa sev pazīstamās svara un tilpuma mērvienības, nomainot Krievijas impērijā lietotās. Tāpēc 6. aprīlī laikrakstā Līdums skaidrotas jaunās mērvienības — kilogrami un grami, kuros bija noteiktas katram iedzīvotājam piešķirtās pārtikas normas: 1 kilograms jeb 1000 gramu līdzinoties 2 mārciņām un 42 zolotņikiem, tātad 1 zolotņiks ir drusku pāri 4 gramiem, bet 1 mārciņa drusku pāri par 410 gramiem.

Rīgā gandrīz katru dienu notika dažādi kultūras un izglītojoši pasākumi, dažādas lekcijas jeb, tā laika valodā izsakoties, priekšlasījumi. 6. aprīļa vakarā Rīgas Latviešu biedrības namā ar priekšlasījumu uzstājās Kārlis Skalbe. Aicinot klausītājus, tēmas izklāstā lasāms: «Skalbe apskatīs mūsu mazās, graciozās tautas dainas, kurām ir impresionistisks stils un daudz smalka liriska takta (..), aizrādīs uz tautas īpatnējo reliģisko sajūtu un tām tikumiskajām vērtībām, kas spilgti parādās tautas dziesmās, un aizskars interesanto ļaunuma un sirdsapziņas problēmu tautas pasakās.» Ieejas maksa — 1 austrumu rublis.

Bez mūzikas, ar olām

Lieldienu nedēļai Rīgā varas iestādes noteica striktus izklaižu ierobežojumus, bet tirgotāji cēla olu cenu

Viena no lietām, kas mainījās pēc vācu okupācijas varas nostiprināšanās Vidzemē, bija telpu piederības jautājumu sakārtošana pilsētās. Piemēram, marta beigās savas telpas Cēsīs atguva pilsētas ģimnāzija un reālskola. Līdz vācu karaspēka ienākšanai pilsētā tajās bija izvietotas krievu armijas lazaretes. Taču liela daļa lēmumu nebūt neliecināja par pretimnākšanu vietējiem iedzīvotājiem. 28. martā Valmieras komandants paziņojis, ka visi iesniegumi, paziņojumi, apliecības un lūgumraksti no pagastu skolu un citām iestādēm, kā arī atsevišķām personām komandantūrai iesniedzami tikai vācu valodā.

25. martā sākās Lieldienu nedēļa. Šajās dienās līdz pat 17 grādiem silto laiku atkal nomainījis sals, un naktī Rīgā temperatūra nokrita līdz pat mīnus septiņiem grādiem. Varas iestādes šai nedēļai bija sarūpējušas īpašus kārtības noteikumus. Jau no pirmdienas līdz sestdienai bija aizliegts: muzicēšana ielās un citās atklātās vietās, nez kāpēc arī maiznīcās; teātra izrādes un koncerti, ja sarīkojumiem «nav nopietns mākslas vai reliģijas raksturs»; izrādes kinoteātros; arī «deju izpriecas pat privātos namos». Piektdienā, svētdienā un nākamajā pirmdienā bija ierobežota laikrakstu izdošana.

Kā pretimnākšana iedzīvotājiem svētku dienās nedēļas nogalē jāmin komandantstundu sākuma pārcelšana Rīgā uz pusnakti un tramvaju kursēšanas paildzināšana par divām stundām līdz plkst. 10 vakarā.

Cilvēki iespēju robežās gatavojās Lieldienu svinēšanai, veikalnieki Rīgā bija īpaši bagātīgi iekārtojuši savu pārdotavu skatlogus. Pirms Lieldienām vistu īpašnieki un tirgotāji bija pietaupījuši olas, lai tās pārdotu tieši uz svētkiem, taču jau par stipri augstākām cenām — viena ola varēja maksāt līdz pat 50 kapeikām. Tas, protams, izraisīja zināmu neapmierinātību pircējos.

27. marts. Par latviešu valodas lietošanas iespējām oficiālās institūcijās Vidzemē liecina arī fakti par pirmo sēdi, uz kuru sanāca atjaunotā Valkas pilsētas dome. Daļu amatpersonu domē iecēla pilsētas vācu komandants, daļa bija no 1914. gadā ievēlētās domes sastāva. Taču starp viņiem bija tikai viens latvietis. Sēde notika vācu valodā, tulkojot runāto igauņu valodā un no igauņu valodas — vācu valodā.

1917. gada 1. augustā, vēl Krievijas varas iestāžu pārvaldītajā Rīgā bija notikusi civiliedzīvotāju skaitīšana. Tās rezultātus publicēja 1918. gada marta beigās, salīdzinot tos ar 1913. gada datiem. Kopumā Rīgā bija reģistrēti 210 590 iedzīvotāju (1913. gadā bijuši 517 422). Caurmērā katras tautības iedzīvotāju skaits Pirmā pasaules kara laikā bija sarucis par 50% un vairāk.

Laikmetu raksturojošs citāts, kas veltīts lielinieku varas politikai: «Neviens nevarēja pat iedomāties, ka brīvības un ideālu vārdā var pastrādāt vislielākās neģēlības un varmācības.» (Līdums, 1918. gada 27. marts.)

Virša vai virsma?

Kamēr Latviešu izglītības biedrība diskutē par valodas terminiem, vācieši ap Rīgu ceļ augstsprieguma žogu

Valkā 18. martā tika izplatīts aicinājums namīpašniekiem pievērst uzmanību iekšpagalmu un ielu tīrībai, kā arī noņemt no žogiem «afišas un proklamācijas vēl no bijušiem laikiem» jeb lielinieku varas perioda. Tika izveidota sevišķa kontroles komisija, kurai bija tiesības uzlikt naudassodus. Pēc dažām dienām Valkas namīpašniekiem uzdeva pievērst uzmanību vēl kādai problēmai — pārbaudīt savu māju un šķūņu jumtus un novākt tur uzmestos dažādos kara piederumus, piemēram, patronas un salauztus ieročus. Atkāpšanās laikā tos šādā veidā esot noslēpuši krievu armijas karavīri un iedzīvotāji, kuri baidījušies tos pie sevis paturēt.

19. marts. Lai kontrolētu Rīgu, vācu okupācijas iestādes pakāpeniski ap pilsētu uzbūvēja augstsprieguma elektrisko žogu. 19. martā pabeidza kārtējo posmu pilsētas dienvidu-rietumu iecirknī. Iebraukt un izbraukt no pilsētas drīkstēja tikai pa noteiktiem ceļiem un uzrādot atbilstošus vācu okupācijas varas izsniegtus dokumentus. Par žoga bojāšanu draudēja cietumsods līdz pieciem gadiem un naudassods līdz 3000 markām.

20. marts. Savu artavu padevības izrādīšanā vācu okupācijas varai un tās plāniem Baltijā 20. martā pievienoja arī provāciskā Rīgas dome. Savā sēdē tā pieņēma rezolūciju «Baltijas stāvokļa lietā». Tajā, pirmkārt, bija uzsvērta vēlme saglabāt saites starp Rīgu, Vidzemi, Kurzemi un Igauniju. Otrkārt, izteikts lūgums vācu ķeizaram Kurzemi, Vidzemi, Igauniju un Rīgas pilsētu, «uzturot vietējo tautību nacionālo īpatnību, uz mūžīgiem laikiem» savienot kopīgā konstitucionāli monarhistiskā valstī zem Vācijas ķeizara valdības un apsardzības. Lai to īstenotu, esot jānoslēdz attiecīgi militāri, naudas, sakaru, muitas, mēru, svaru un citu veidu līgumi ar Vāciju.

Atsevišķā rezolūcijā Rīgas dome apstiprināja «savu simpātiju» Latgales jeb «senākā ordeņa apgabala, tagadējās Vitebskas guberņas Daugavpils, Rēzeknes un Ludzas apriņķos» dzīvojošo latviešu centieniem atkalapvienoties ar saviem tautas brāļiem Vidzemē un Kurzemē un pievienoties pie «jaundibināmās patstāvīgās Baltijas valsts». Tas viss tika pamatots ar apgalvojumu, ka «bez visas Baltijas apvienošanas nav iespējama nekāda latviešu zemju apvienošana». Rīgai šajā projektā, protams, būtu jākļūst par jaunās valsts centru jeb metropoli.

Latviešu izglītības biedrībā Rīgā darbojās komisija, kas apstiprināja terminus mācību grāmatu sastādīšanai latviešu vidusskolām. Kārtējā tās sēde notika 21. martā. Par atsevišķiem terminiem izraisījās diskusijas, piemēram, par vārdiem «tilpums», «laukums», «caurlaidība», «retinājums», «sabiezinājums», «pastāvīgs» u. c., kas sastopami līdz pat mūsdienām. Tika piedāvāti arī tādi termini kā «nesatilpība» un «virša» jeb «virsums», kā vietā mūsdienās lietojam «virsma».

Marta otrajā pusē Valkā iznākošajā laikrakstā Līdums arvien biežāk sāka rakstīt par notiekošo Igaunijā. 19. martā rakstā Kas notika Igaunijā, skaidrojot pēdējo mēnešu notikumus, bija lasāms: «Igauņu tautas lielāka aktivitāte savu nacionālo lietu nokārtošanā parādījās (..) vēl tādā ziņā, ka igauņu politiskās partijas, izņemot lieliniekus, atklāti proklamēja Igaunijas neatkarību.»

Nākamajā dienā laikraksts publicēja arī pašu 24. februārī izplatīto dokumentu Manifests Igaunijas tautām, ar kuru bija pasludināta valsts neatkarība. Netrūka gan arī ziņu, ka vācu okupācijas iestādes pavēlēja likvidēt igauņu bruņotās vienības — Krievijas armijas sastāvā karojušus igauņu bataljonus, kas nebija atkāpušies uz Padomju Krieviju, kā arī igauņu pārvaldes iestādes — un apcietināja Igaunijas Pagaidu valdības locekļus.

21. martā bijušajiem Krievijas armijas karavīriem, kuri bija saņēmuši atļauju uzturēties Rīgas guberņā, tika aizliegts nēsāt militāros formastērpus. Sods par aizlieguma pārkāpšanu — ievietošana gūstekņu nometnē.

Augšāmcelšana

Atjauno Rīgā saspridzināto dzelzceļa tiltu un bērnus aicina atpakaļ skolās

Karš neizbēgami bija atstājis sekas arī bērnu un jauniešu dzīvē. Nereti bērni auga pieaugušo nepietiekami pieskatīti vai vēlējās paši noteikt savu ikdienu, un tāpēc iekūlās nepatikšanās. Marta otrajā nedēļā Jelgavā uzmanību piesaistīja trīs zēni vecumā no 12 līdz 17 gadiem, kuri bija aizbēguši no vecākiem. Varas iestādes izplatīja informāciju, ka zēni blandās pa pilsētu zagdami. Pēc dažām dienām visus trīs arestēja.

Vēl viena problēma — bērni, kuri neapmeklē skolu. Daudzas ģimenes bija mainījušas dzīvesvietu, un bērni palikuši ārpus izglītības sistēmas. Vietējās vācu okupācijas varas iestādes vismaz pilsētās sāka izplatīt paziņojumus par bērnu pieteikšanu skolās. Jelgavā, piemēram, tādu izdeva 14. martā, izsludinot obligātu pieteikšanu Annas skolā Lielajā ielā tiem bērniem, kas ir vecumā no astoņiem līdz 14 gadiem un līdz šim nav apmeklējuši skolu. Kā bērna personību apliecinošu dokumentu varēja iesniegt arī «kristāmo zīmi». Līdzīgu rīkojumu izdeva arī Rīgā, gan neminot vārdu «obligāti» un izvēlei piedāvājot 14 skolas dažādās pilsētas vietās. Paziņojuma noslēgumā bija norādīts, ka skolas nauda nav jāmaksā. Rīgā bez personu apliecinoša dokumenta vēl pieprasīja uzrādīt arī izziņu par bērna potēšanu pret bakām.

10. martā Rīgas Dārzkopības biedrības sapulcē jau otro reizi nedēļas laikā tika aicināts pievērsties nātru audzēšanai. To pamatoja ar argumentiem, ka kara dēļ kokvilna kļuvusi par deficītu, bet linu un kaņepju audzēšana esot samazinājusies un nātres var izmantot kā šķiedru. Kāds no runātājiem apgalvoja, ka «tagad lielajās kultūras valstīs dibinātas lielas sabiedrības ar milzu kapitāliem nātru eksportēšanai». Savukārt cits atsaucās uz latviešu tautas folkloru: «Mūsu tautas pasakās stāsta par purviem, ka tajos apslēptas naudas kastes, un šie nostāsti pasakās var kļūt pie mums par patiesību, ja pareizi iekārto nātru audzēšanu: jo pie mums netrūkst purvāju, alksnāju, trūdainu mežmalu utt.»

Interesentiem mācīja, ka nātrēm Latvijā esot iespējamas divas ražas gadā, bet žāvēšana un apstrāde esot tāda pati kā kaņepēm; pareizi apstrādāts nātru lauks esot jāatjauno tikai pēc astoņiem gadiem, turklāt jaunās nātres pavasarī noderot arī ēšanai salātu vietā. Biedrība plānoja pat izdot speciālu grāmatu par nātru audzēšanu un pilsētas dārzniecībā ierīkot izmēģināšanas tīrumu.

Vilhelms II, atbildot uz 8. martā Kurzemes Landtāga sēdē Jelgavā pieņemto lūgumu Vācijas ķeizaram «pieņemt Kurzemes hercoga kroni», 15. martā paziņoja, ka atzīst Kurzemes hercogistes neatkarību un izteica gatavību noslēgt sadarbības līgumus.

16.marts. Piedaloties Bavārijas princim Leopoldam, Rīgā atklāja atjaunoto Dzelzceļa tiltu pār Daugavu. Tiltu, atkāpjoties no Rīgas, daļēji uzspridzināja Krievijas armijas sapieri. Bojāto posmu atjaunošanā bija iesaistīti vācu dzelzceļa karaspēka karavīri, vairāku vācu tiltu būvētāju firmu amatnieki un vietējie strādnieki. Saspridzinātās konstrukcijas, kas bija iegāzušās upē, pārbaudīja un izcelšanai sagatavoja ūdenslīdēji. Darbus nebija apturējis arī ziemas sals un vētras. Pasākuma oficiālie dalībnieki ar vilcienu no Jelgavas puses kā pirmie šķērsoja atjaunoto tiltu — vilcieni atkal varēja kursēt pāri Daugavai.

Miera sarunas

Izstājoties no kara, Krievija atsakās no vācu okupētajām impērijas teritorijām — arī no Latvijas

Vācu okupācijas iestādes atkal atļāva Valkā izdot lielinieku aizliegto laikrakstu Līdums, kas līdz 1917. gada 5. decembrim iznāca kā Latviešu zemnieku savienības izdevums. Pirmais numurs iznāca 1. martā, bet jau bez norādes par saistību ar politisku partiju. Tā titullapā parādījās informācija — Politisks, sabiedrisks un literārs dienas laikraksts. Arī saturā netrūkstoša bija nodeva jaunajai varai, piemēram, pateicības vārdi vācu karaspēkam par atbrīvošanu.

3. martsNozīmīgākais marta pirmās nedēļas notikums bija 3. martā starp Padomju Krieviju un Centrālā bloka valstīm, to skaitā Vāciju, parakstītais Brestļitovskas miera līgums. Ar to Krievija oficiāli izstājās no Pirmā pasaules kara. Līgumā iekļautie punkti apstiprināja, ka Krievija atsakās no plašām vācu armijas okupētajām bijušās impērijas teritorijām, arī no Latvijas, par labu Vācijai, kas savukārt nekavējās un turpināja ieviest savas pārvaldes principus okupētajās zemēs. Šajā līgumā Vācijas iesniegtos priekšlikumus 24. februārī bija apstiprinājusi Deputātu padomju centrālā Izpildu komiteja Petrogradā. Nākamajā dienā Tautas komisāru padomes pilnvarota delegācija devās ceļā uz Brestļitovsku. Vēl līdz līguma parakstīšanai vācu karaspēks ieņēma Narvu, pietuvojoties Petrogradai.

Latvijas vēstures kontekstā svarīgs bija arī līguma 8. punkts. Tajā bija noteikts, ka abu pušu karagūstekņi tiks atbrīvoti un varēs atgriezties dzimtenē. Šo iespēju izmantoja arī Krievijas armijā dienējušie latviešu karavīri, to skaitā latviešu strēlnieki, kuri 1918. gada beigās būs nozīmīgs spēks, sākot formēt jaunās Latvijas valsts bruņotos spēkus.

Brestļitovskas miera līgumu anulēja 1918. gada 11. novembrī parakstītais Kompjeņas pamiera līgums, kas apstiprināja Vācijas kapitulāciju Pirmajā pasaules karā.

8. marts. Politiskās pārmaiņas reģionā aktivizēja grupas, kas vēlējās Latviju ciešāk sasaistīt ar Vāciju. 8. martā Kurzemes paplašinātā provāciski noskaņotā Landtāga sēdē Jelgavā nolēma lūgt Vācijas ķeizaram Vilhelmam II «pieņemt Kurzemes hercoga kroni» un ar līgumu palīdzību piesaistīt Kurzemi pēc iespējas ciešāk vācu valstij.

Šajās dienās Latvijā atkal atgriezās ziemai raksturīgi laika apstākļi. Pēc atkušņa Rīgā naktīs temperatūra nokrita līdz -16 grādiem. Atkal sāka aizsalt Daugava.

P. S. Demokratizācijas procesi Baltijas jūras reģionā: marta sākumā Zviedrijas valdība parlamentam iesniedza priekšlikumus piešķirt sievietēm tiesības balsot vēlēšanās un tikt ievēlētām.

Neatkarības diena

Pēc krievu aizbēgšanas un pirms vācu ierašanās Tallinā igauņi pagūst pasludināt savu valsti

Turpinājās vācu karaspēka atsāktais uzbrukums Latvijā. 20. februāra vakarā vācieši ieņēma Cēsis. Daugavpili ieņēmušie karavīri uzbruka Rēzeknes virzienā. Militārās sadursmes šajās dienās papildināja aģitācijas pasākumi: 22. februārī vācu aeroplāni kaisīja proklamācijas, aicinot krievu karavīrus atstāt Vidzemi un Igauniju, aizmugurē palikušajiem bruņotajiem karavīriem piedraudot ar nāves sodu, presē ziņoja par bagātīgām trofejām un vismaz 2500 saņemtiem gūstekņiem. Nākamajā dienā, 23. februārī, vācu karaspēks ieņēma Valku un iegāja Igaunijas teritorijā, strauji tuvojoties Tallinai.

25. februāris. Rīgā iznākošā latviešu prese, piesardzīgi izsakoties par politiskajām perspektīvām tuvākajā nākotnē, 25. februārī uzsvēra kādu nozīmīgu faktu: «Katrā ziņā vienas draudošas briesmas novērstas: latviešu apgabali nebūs sadalīti uz izdalīti starp divām valstīm. Tagad ir iespējama visu latviešu apgabalu apvienošana vienā politiskā vienībā un iespējama latviešu nacionālu interešu stiprāka piekopšana, nekā tā varētu notikt sadalītā Latvijā.»

Igaunijā. Jau 18. februārī, kad sākās vācu karaspēka uzbrukumi, Igaunijas Zemes padomes vadība, kas kopš lielinieku nākšanas pie varas Krievijā strādāja nelegālos apstākļos, izveidoja Igaunijas Glābšanas komiteju trīs vīru — Konstantīna Petsa, Jiri Vilmsa un Konstantīna Konika —  sastāvā. 23. februārī krievu karaspēks pameta Tallinu un strauji atkāpās, bet vācu spēki vēl nebija okupējuši visu Igaunijas teritoriju. Radās sava veida varas vakuums. Šo situāciju izmantoja Igaunijas Glābšanas komiteja un 1918. gada 24. februārī izplatīja Manifestu Igaunijas tautām, kurā, atsaucoties uz tautu pašnoteikšanās tiesībām, pasludināja neatkarīgu un demokrātisku Igaunijas Republiku tās vēsturiskajās un etnogrāfiskajās robežās.

Nākamajā dienā gan Tallinu savā kontrolē pārņēma vācu karaspēks un okupācijas iestādes tālāku valsts veidošanu nepieļāva. Igaunijas Pagaidu valdība Konstantīna Petsa vadībā darbu sāka pēc Vācijas kapitulācijas Pirmajā pasaules karā — 1918. gada 11. novembrī.

27. februāris. Vācu okupācijas iestādes turpināja izskaust Krievijas impērijas laika simbolu lietošanu. 27. februārī izsludināja Rīgas gubernatora izdoto aizliegumu skolēniem un studentiem nēsāt krievu laika mācību iestāžu formas tērpus. Taču, ņemot vērā, ka lielākajai daļai nebūtu iespējams iegādāties citu apģērbu, atļāva novalkāt esošos formas tērpus, noārdot uzšuves un nomainot pogas, taču kategoriski aizliedza turpināt nēsāt cepures vai jebkādā citā veidā nēsāt «krievu kokardi». Par noteikumu neievērošanu draudēja sods — naudas sods līdz 300 markām vai apcietinājums līdz sešām nedēļām, turklāt, ja aizliegto apģērbu nēsāšot nepilngadīgais, sods tikšot piemērots vecākiem, likumīgajiem aizbildņiem vai audzinātājiem.

28. februāris. Rīgā lietošanai nodeva vēl vienu tiltu pār Daugavu — jauno koka jeb Lībekas tiltu. Tas bija 550 metrus garš un sešus metrus plats, ar gājēju ietvēm abās malās. Tilta centrālajā daļā bija ierīkots paceļams posms, lai nodrošinātu kuģu satiksmi pa upi. Tiltu būvēja nepilnus piecus mēnešus, izmantojot daļas no diviem krievu armijas atkāpšanās laikā sapostītiem koka tiltiem pār Lielupi.

13 dienu lēciens

Kalendāra maiņa un cīņas Lietuvā

Ar Tautas komisāru padomes dekrētu Krievija 14. februārī pārgāja uz jaunā stila jeb Gregora kalendāru. Datumi pārvirzījās par 13 dienām uz priekšu. Tobrīd Pleskavā iznākošajā latviešu laikrakstā Baltijas Vēstnesis tas raksturots ar vārdiem: «Mēs uzreiz esam pārlēkuši par 13 dienām uz priekšu un tādā kārtā apvienojušies laika rēķina ziņā ar visu pārējo kulturālo cilvēci.» Pēc dažām dienām, raksturojot situāciju, tajā pašā laikrakstā minēts, ka jaunā kalendāra ieviešana noritot diezgan mierīgi, bez pretestības. Daudzi izsakoties, ka šis esot vienīgais dekrēts, par kura pieņemšanu jauno valdību varot apsveikt. Tikai pareizticīgo baznīca iebilstot un apgalvojot, ka savus svētkus turpināšot svinēt pēc vecā kalendāra. Galvenais iemesls esot saistīts ar Lieldienu svinēšanu, jo pēc «pareizticīgo baznīcas kanoniskajiem likumiem pareizticīgo Lieldienas nedrīkst sakrist ar ebreju, nedz katoļu Lieldienām».

16. februārī Lietuvas Padome pieņēma Neatkarības aktu, pasludinot valsts neatkarības atjaunošanu un demokrātiskas valsts izveidošanu ar galvaspilsētu Viļņā. Tas notika vācu okupācijas apstākļos.

Lietuvas teritoriju vācu karaspēks bija ieņēmis jau 1915. gadā. Okupācijas iestādes ļāva lietuviešiem pašorganizēties un 1917. gada septembra beigās Viļņas konferences laikā 222 delegāti ievēlēja Lietuvas Padomi (Lietuvos Taryba) 20 vīru sastāvā, to vadīja Antans Smetona. Pirmajos mēnešos Padome rīkojās ciešā sadarbībā ar okupācijas iestādēm un apstiprināja to interesēm atbilstošus lēmumus. Situācija mainījās 1918. gada sākumā, kad Padome publiskoja deklarāciju par demokrātiskas Lietuvas valsts izveidošanu.

16. februārī pieņemtajā dokumentā paustos nodomus Vācijas okupācijas iestādes lietuviešiem īstenot dzīvē neatļāva. Lietuvas Pagaidu valdība Augustīna Voldemāra vadībā darbu varēja sākt tikai pēc Vācijas kapitulācijas Pirmajā pasaules karā — 1918. gada 11. novembrī.

Šajā laikā atsākās karadarbība, jo 18. februārī pulksten 12 dienā beidzās pamiera līgums starp Vāciju un Krieviju. Miera sarunas Brestļitovskā savā ziņā bija nonākušas strupceļā, kā rezultātā vācu karaspēks atsāka uzbrukumus Austrumu frontē, tajā skaitā Latvijā. Jau pirmās uzbrukuma dienas pievakarē ap 100 vācu karavīru grupa ieņēma Daugavpili.

Pievelk grožus

Stingra komandantstunda naktī, bet demonstrantiem par karogu nešanu — nāvessods!

Pēc kāda vācu karavīra un policista slepkavībām vācu okupācijas iestādes 5. februārī Rīgā aizliedza cilvēkiem atrasties uz ielas no deviņiem vakarā līdz pieciem rītā. Pieņemtajos noteikumos bija norādīts, ka spēku zaudējušas visas līdz šim izdotās «nakts atļaujas» un tiem, kuriem tās patiešām nepieciešamas, no jauna jāvēršas attiecīgajās iestādēs; visi kultūras un sabiedriskie pasākumi jāorganizē tā, lai apmeklētāji varētu paspēt atgriezties mājās, un pat sargiem šajā laikā jāatrodas mājas iekšpusē. Dažas dienas vēlāk šī aizlieguma dēļ ieviesa izmaiņas arī pilsētas tramvaju satiksmē, nosakot, ka tie beidz kursēt astoņos vakarā, lai tramvaja apkalpotāji varētu laikus nokļūt mājās. Atsevišķos noteikumos bija norādīts, kā rīkoties, ja nakts laikā nepieciešama medicīniskā palīdzība — ārstam, vecmātei un citām personām jāvēršas policijas iecirknī, lai saņemtu «nakts atļauju» uz divām stundām, samaksājot par to nodokli vienas markas apmērā.

Notikušajā publiski tika vainoti vietējie lielinieki, kuriem pārmeta par jaunajiem ierobežojumiem — «neliešu dēļ tagad smagi jācieš visai sabiedrībai». Pirmajā nedēļā par atrašanos uz ielas pēc komandantstundas sākuma ar naudas sodu sodīja 26 cilvēkus. Savu darbību attiecīgi koriģēja Latviešu teātris, kas vakara izrāžu sākumu pārcēla no septiņiem vakarā uz pieciem un apmeklētājiem, kuri jau bija iegādājušies biļetes, bet nevarēja paspēt uz agrāko laiku, radīja priekšrocības dienas izrāžu apmeklēšanai brīvdienās.

Nākamajās dienās vācu okupācijas iestādes Rīgā pastiprināja arī pulcēšanās brīvības ierobežojumus. Pamatojot ar apgalvojumu, ka «ļaunprātīgas iedzīvotāju aprindas meklējušas caur publiskiem gājieniem, caur ķengāšanas rakstu izdalīšanu u. c. parādīt savu pretestību pret pastāvošo kārtību un uzaicināt uz nepaklausību», kārtības uzturēšanas nolūkos pavēlēja aizslēgt namus, kuru tuvumā notiek lielāka cilvēku pulcēšanās vai gājieni. Bet šo namu iedzīvotājiem bija pavēlēts aizvērt logus, norādot, ka kārtību nodrošinošajām amatpersonām ir atļauts šaut uz jebkuru, kurš parādās pie loga vai durvīs. Šādi mēģināja izslēgt iespēju, ka pasākuma dalībnieki varētu paglābties no apcietinājuma, paslēpjoties apkārtējos namos. Savukārt pašu pasākumu dalībniekiem par karogu un saukļu izmantošanu sapulcēs vai gājienos piedraudēja pat ar nāves sodu. Noteikumi bija tapuši pēc iepriekšējā nedēļas nogalē Rīgā lielinieku sarīkotās demonstrācijas. Grūti spriest, cik masveidīga tā bijusi, bet «ļaužu pulki mēģinājuši izlauzties cauri militārajai satiksmes aizsprostošanai; to novēršot, viena persona nāvīgi ķerta un viena grūti ievainota», gājiena vadītāji arestēti.

Šajās dienās cilvēki uzzināja, ka Liepājā jau septembra sākumā bija uzstādīts Kurzemē pirmais saules spīdēšanu fiksējošs aparāts. Piemēram, septembrī saule bijusi redzama kopumā 115 stundas 26 dienu laikā, bet turpmākajos mēnešos saulaino dienu skaits sarucis, līdz decembrī tā priecējusi tikai 23 stundas 13 dienu laikā, janvārī — 14 stundas 11 dienu laikā.

Taču, nu jau ilgāku laiku valdot atkusnim, 11. februārī Liepājas apkārtnē redzēti pirmie strazdi un citi gājputni. Laika vērotāji solīja siltu un agru pavasari.

Sarkanais vilnis

Somiju sašķeļ pilsoņu karš, Krievijā dibina sarkano armiju, Latvijā lielinieki revidē skolu programmas

Janvāra beigās, februāra sākumā Latvijā prese ziņoja par notikumiem Somijā, kur sācies Pilsoņu karš. 1917. gada 6. decembrī Somijas parlaments apstiprināja Senāta pieņemto Somijas neatkarības deklarāciju, pret to balsoja sociālisti. Iekšpolitiskā situācija saasinājās 1918. gada janvārī — sākās sadursmes starp Balto gvardi, kas kontrolēja jaunās valsts centrālo un ziemeļu daļu, un Sarkano gvardi, kas kontrolēja lielās pilsētas un industriālos centrus dienvidu daļā. 28. janvārī Helsinkos (tolaik Helsingforsa) varu pārņēma lielinieciskie spēki. Baltās gvardes atbalstītie politiskie spēki pārcēlās uz Vāsu.

Par šiem notikumiem Latvijas iedzīvotāji no preses uzzināja 29. janvārī, lasot ziņu, ka Somijas Senāts vērsies pie Krievijas Tautas komisāru padomes ar pieprasījumu paātrināt krievu armijas izvešanu, jo tā jaucoties Somijas iekšējās lietās. Savukārt 4. februārī Latviju bija sasniegusi ziņa par sociālistu apvērsumu Helsinkos un kaujām starp «lieliniekiem un pilsoniskās Somijas atbalstītājiem». Pilsoņu karš Somijā turpinājās līdz 1918. gada maija vidum. Martā ģenerāļa Karla Manerheima komandētās Baltās armijas pusē karā iesaistījās vācu Baltijas jūras divīzija ģenerāļa Rīdigera fon der Golca vadībā. 12.—13. aprīlī vācu spēki no lieliniekiem atbrīvoja Helsinkus, Senāts galvaspilsētā atgriezās 4. maijā. Vācu spēku kontrole Somijā saglabājās līdz par 1918. gada decembrim.

28. janvārī Petrogradā uz otro sesiju sanāca Latvijas pagaidu nacionālā padome. Pulcēties nācās slepeni, jo lielinieki bija aizlieguši šīs latviešu organizācijas darbību. Debašu centrālais jautājums bija saistīts ar Vācijas un Padomju Krievijas miera sarunām Brestļitovskā un to, kā tās ietekmēs Latvijas nākotni. 30. janvārī padome pieņēma deklarāciju, kurā bija iekļauti vārdi: «Latvijas pagaidu nacionālā padome atzīst, ka Latvijai jābūt patstāvīgai demokrātiskai republikai, kas apvienotu Kurzemi, Vidzemi un Latgali.» Atsaucoties uz tautu pašnoteikšanās tiesībām, padomes 2. sesijas dalībnieki pirmo reizi apstiprināja dokumentu, kurā Latvijas nākotne vairs netika saistīta ar atrašanos Krievijas sastāvā.

2. februārī pašā Krievijā publicēja Tautas komisāru padomes lēmumu par Strādnieku un zemnieku sarkanās armijas dibināšanu. Tās darbība nākamā gada laikā atbilda jau sākotnēji izvirzītajam uzdevumam — atbalstīt «turpmāko sociāldemokrātisko revolūciju Eiropā» — un ietekmēja notikumus Baltijā.

3. februāris Lielinieku pārvaldītajā teritorijā jaunās varas iestādes sāka īstenot arī savas izglītības reformas, tajā skaitā publicēja informāciju, ka nolemts noslēgt skolu mācību gadu jau līdz Lieldienām un arī turpmāk samazināt mācību programmu, izmetot no tās «visu lieko».