Lietuva pēdējos gados daudzos jautājumos ir bijis paraugs Latvijai – no mērķtiecīgas savu pilsētu attīstības un tālredzīgiem lēmumiem enerģētikas sfērā līdz digitālo iespēju izmantošanai valsts pārvaldē un citās jomās. Mūsu kaimiņi ir mūs apsteiguši, ko apliecina cilvēku dzīves līmeni atspoguļojoši rādītāji un ekonomikas izaugsme. Tomēr ir brīži, kad varam vērot kaimiņvalstī notiekošo, skaidri saprotot, ka tā darīt nevajag. Lietuva nupat ir raidījusi “šāvienu” savas ekonomikas “kājā”, pieņemot tā saucamo virspeļņas nodokli jeb solidaritātes maksājumu bankām. Tas var samazināt kreditēšanas intensitāti un negatīvi ietekmēt ekonomikas izaugsmi, kā arī vājināt banku gatavību nākamajām krīzēm, secina Eiropas Centrālā banka (ECB).
Politiķu apspriestā ideja par virspeļņas nodokli bankām Latvijā bieži vien tiek saistīta ar vēlmi veicināt kreditēšanu. Uzreiz jāsaka, ka, ieviešot šādu maksājumu, proti, izņemot no bankām daļu to kapitāla, visdrīzāk tiks panākts tieši pretējs efekts – kreditēšana paliks esošajā līmenī vai saruks. Galvenie iemesli – pirmkārt, bankas kapitāla apjoms nosaka to, cik aktīvi banka spēj izsniegt kredītus. Mākslīgi samazinot potenciālo peļņu, bankām tiek dots signāls būt piesardzīgākām kreditēšanā. Otrkārt, jauna nodokļa ieviešana liks bankām meklēt citus avotus, lai stiprinātu kapitāla bāzi, gatavojoties nākamajām krīzēm. Mēs zinām, ka ekonomika attīstās cikliski, un tas, ka pašlaik, neskatoties uz Krievijas īstenoto karu Ukrainā, mēs prognozējam IKP kāpumu un algu pieaugumu, nozīmē tikai vienu – bankas jau gatavojas nākamajam ekonomikas ciklam. Treškārt, šāds nodoklis vietējiem un ārvalstu investoriem mazinās vēlmi ieguldīt bankās, jo tiek mākslīgi samazināts banku potenciālais ienesīgums.
Kāds ir mērķis?
Nedomāju, ka politiķi, kuri uztur diskusiju par virspeļņas nodokli, minētās sekas neapzinās. Tāpat kā to, ka bankas nebūt nav vienīgais pelnošais bizness – skatoties nevis tikai viena gada, bet ilgākā perspektīvā, bankas atpaliek no citām nozarēm. Tāpēc deklarētais mērķis “veicināt kreditēšanu” izskatās pēc aizsega, aiz kura slēpjas pavisam cits motīvs – valsts izdevumu finansēšana.
Ja daļu no banku peļņas ir iecerēts novirzīt valsts budžeta papildināšanai, rodas virkne grūti atbildamu jautājumu. Kāpēc tikai no banku peļņas? Banku peļņas aplikšana ar papildu nodokli būtu jāvērtē salīdzinoši ar citu kapitālietilpīgu nozaru peļņu, nodrošinot vienlīdzīgu pieeju. Kā ir iecerēts kompensēt iztrūkumu budžetā pēc virspeļņas nodokļa atcelšanas (šī norma tiek apspriesta kā terminēts instruments)? Kā kompensēs mazāku nodokļu nomaksu, kas veidosies no ekonomikas sašaurināšanās? Vērtējot Lietuvā ieviesto banku virspeļņas nodokli, ECB norāda, ka augstākas izmaksas un samazināts kredītu piedāvājums var negatīvi ietekmēt reālo ekonomikas izaugsmi.
Lietuvas gadījumā aprēķināts, ka virspeļņas nodoklis varētu ienest Valsts kasē ap 40 miljoniem eiro gadā jeb ap 160 miljoniem četru gadu laikā. Tai pat laikā ekonomistu aprēķini par ekonomikas sašaurināšanos vājākas kreditēšanas rezultātā nozīmētu, ka nodokļu ienākumi šajos četros gados samazināsies par aptuveni 180 miljoniem eiro. Tas nozīmē, ka pat ja pirmajā un otrajā gadā pēc nodokļa ieviešanas budžets varētu būt ieguvējs, turpmāk tas paliks zaudētājos. Un defekts, ko tas būs radījis, paliks vēl vairākus gadus pēc virspeļņas nodokļa atcelšanas.
Ietekmēs finanšu stabilitāti
Ir vēl kāds nozīmīgs aspekts, uz kuru Lietuvā ieviestā banku virspeļņas nodokļa kontekstā vērš uzmanību ECB. Runa ir par finanšu sistēmas stabilitāti. Tieši banku kapitāls ir tas “drošības spilvens”, kas ļauj kreditēt privātpersonas un uzņēmumus ne tikai labajos laikos, bet arī krīzes brīžos, kad finansējums ir īpaši nepieciešams. Bankām ir jābūt pelnošām, lai tirgus dalībniekiem nebūtu ne vismazāko šaubu par to biznesa modeļa dzīvotspēju un konkurētspēju, kā arī noguldītājiem būtu pieejami to noguldījumi bankās, kad tie viņiem nepieciešami. Viens no spilgtiem piemēriem ir Credit Suisse bankas nedienas, – banka ilgstoši nespēja uzrādīt savai darbībai adekvātus peļņas rādītājus. Nonākot grūtībās, tā sākotnēji no valsts bija spiesta aizņemties 50 miljardus franku, bet, nespējot atgūt klientu uzticību, grūtībās nonākušo banku pārņēma cits tirgus līderis – UBS. Jāatzīmē, ka šīs bankas problēmu pamatā bija bizness, kas nenes peļņu. Un tā dienas beigās nav tikai finanšu sektora problēma, bet arī plašākas sabiedrības, jo prognozētas kolektīvas atlaišanas, kredītu pārstrukturizēšana, kas tiešā veidā skar iedzīvotājus un uzņēmumus. Arī Latvijai ir bijušas gana daudz rūgtu mācību saistībā ar finanšu sektoru, – mēs nedrīkstam aizmirst mācības, kuras jau esam guvuši, un mums jāmācās arī no citu valstu kļūmēm.
Nevis izņemt peļņu, bet apkarot ēnu ekonomiku
Latvijas bankas patlaban ir labi kapitalizētas. Kapitāla rezerves, kas pārsniedz regulatora noteiktās prasības, tiek saglabātas, lai bankām grūtos laikos nebūtu nepieciešams valsts atbalsts un tās varētu turpināt izsniegt kredītus. Ieviešot jaunu nodokli, samazināsies banku spēja piesaistīt kapitālu. Un tas novedīs pie izvēles, vai nekavējoties piešķirt mazāk jaunu aizdevumu, lai saglabātu augstu kapitalizāciju, vai arī samazināt kapitāla rezerves, lai turpinātu kreditēšanu līdzšinējā līmenī.
Lietuvā bankām piemērotais virspeļņas nodoklis jau nodēvēts par “marksistisku” pieeju ekonomikai, kas var būtiski pasliktināt valsts konkurētspēju. Proti, ja dzīvojam noslēgtā vidē, šādi “eksperimenti” paliek konkrētās ekonomikas ietvaros, bet, dzīvojot atvērtā pasaulē, kapitālam nav robežu – tas plūst turp, kur ir vieglāk nopelnīt vairāk un samaksāt nodokļos mazāk. Tāpēc pēc virspeļņas nodokļa ieviešanas bankas mūsu reģionā labprātāk finansēs uzņēmumus kaimiņvalstīs, kuras ilgtermiņā arī kļūs par galvenajiem ieguvējiem. Savukārt investoriem tas ir skaidrs signāls, ka šajā ekonomikā politiķi jebkurā brīdī var budžeta lāpīšanai ķerties pie uzņēmumu peļņas, nevis strādāt, piemēram, pie ēnu ekonomikas apkarošanas, kas ir daudz grūtāks, nepateicīgāks un mazāk pamanāms uzdevums.
Autore ir Finanšu nozares asociācijas valdes priekšsēdētāja
Pagaidām nav neviena komentāra