Ne jau baltvācieši dzemdēja latviešu kultūru • IR.lv

Ne jau baltvācieši dzemdēja latviešu kultūru

68
Skats uz Juglas ezeru no Zēlustes muižas loga. Foto: Gatis Dieziņš, LETA
Guna Rukšāne

“Mūsdienu latviešu nācija ir vācbaltiešu rokdarbs, radījums…” (Inga Ābele, Ir)

1. aina – Francija, Parīze

Brīvības, vienlīdzības un brālības vārdā 1789. gadā sākās garus gadus ilgstošā Francijas revolūcija, un nākamajai Madam Tiso pūlis pienesa uz kārts uzspraustas aristokrātu asiņainās galvas. Viņai nekas neatlika kā noņemt ģipša maskas un atveidot jaunus personāžus savā vaska figūru ekspozīcijā. Citādi arī viņas galva ripotu. Pirms gada šarmantā, lauku dzīves appoetizētās Trianonas radītāja, bet franču nemīlētā austriete Marija Antuanete ar visu karalisko ģimeni bija skatījusi uzstādījumu “Francijas karaļnama apartamenti”. Nu karalienes galva jāatlej ģipsī.

 2. aina – Veselauskas muiža

Vidzemes ģenerālgubernatora apkārtraksts tai 1841. gada 18. jūlijā: “…daudzos pagastos ir izlaistas baumas, ka Iekškrievijas guberņās būtu dabonama zeme, pie tam gluži par velti. Daru zināmu, ka nekādas vaļas zemes tur nav…Aizceļot gribētāji tiks stingri sodīti.”

Nākamā gada 17. janvārī tā arī notiek Veselauskas muižas pagalmā, jo zemnieki par daudz sacerējušies – redz, viņiem vajag mazākas klaušas un, ko vēl ne, savu zemi. 113 zemniekiem – māju rentniekiem un brīvdomīgākajiem kalpiem tiek piespriestas rīkstes, sākot no 500 līdz 10.

Pintuļu Ansis nomirst trešajā dienā. Stirnu Labrencis – piektajā. Mindaugu Kārlis nīkst visu mēnesi, līdz to aizved uz smilšu kalniņu. Daudzi kļūst darba nespējīgi, kropļi uz visu mūžu.

Rakstīt mani rosināja žurnālā Ir publicētā intervija ar rakstnieci Ingu Ābeli. Intervijā minētajos Fēgezaka “Senčos un pēctečos” šī eksekūcija, protams, pieminēta netiek. Roberta Alkšņa vēsturiskais romāns “Melna čūska miltus mala”, kur tas tiek aprakstīts, joprojām nav izdots. Bet būs.

Vēstures ainas ir  asiņainas – vai tā būtu Franču revolūcija, kuras vēsmas atnāca arī līdz apspiestajiem latviešu dzimtcilvēkiem, vai Veselavas muižā notikušās eksekūcijas. Joprojām uzskatu Ingas Ābeles sarakstīto “Klūgu mūku” par izcilāko romānu pēdējo gadu desmitā, taču rakstnieces paustās domas, kas noniecina latviešu tautu, man burtiski “iedūra” sirdī.

Citēju: “Nebiju domājusi – visa zeme līdz agrārajai reformai taču bija muižu zeme. Kad tā tika sadalīta jaunsaimniecībās, cilvēki, kas tajās iegāja, rīkojās pēc muižas domas un līdzības. No Veselavas muižas vien iznāca ap 100 jaunsaimniecību.” Skat, kāds brīnums, visa zeme pieder muižai.

Pirmkārt, bija jau gan arī vecsaimniecības, kuru rentnieki ar smagu darbu, skaitot grasi pie graša, izpirka pašu celto māju un apstrādāto zemi tajā brīvajā brītiņā, kad nebija jāstrādā muižas noteiktās klaušas. Otrkārt, kur tad tas muižnieks to zemi ņēma, ja tā nav etniskā vācu zeme. Šoreiz atbild rakstniece pati: “Un tomēr, kad Vācu ordenis pirms 800 gadiem šeit atnāca un nodibināja Terra Mariana – Māras zemi – , nebija te tādas  latviešu tautas, turklāt laimīgas. Te dzīvoja naidīgas baltu ciltis, kas smagi atmaksāja cita citai – aci pret aci un zobu pret zobu, pilni vezumi nocirstām galvām. Sveša vara iemācīja slēgt mieru un noturēties pret pārkrievošanos. Mūsdienu latviešu nācija ir vācbaltiešu rokdarbs, radījums….”

Jā, sarkastiski var piekrist, ka daudzos “mežonīgo baltu cilšu” pēctečos tek vācu asins kā pirmās nakts tiesību rezultāts, taču neba nu šeit dzīvojošie vācu tautības cilvēki ir radījuši mūsu kultūras pamatakmeni – dainas.

Paši viņi lepojas ar Nībelungu gredzenu, taču Vāgneram tā ir seno ģermāņu diezgan nežēlīgo teiku, ticējumu un stāstu kompilācija. Tā mēs varam vilkt paralēles daudzos kultūras un nekultūras kontekstos, bet apgalvot, ka, tā sacīt, bauru tautiņai tika ierādīta valoda, skolas, kultūras izpausmes, ir nihilistiski. Neliegsimies, ka noskatīts tika daudz un tā ir tikai un vienīgi zinātkāra un gudra prāta pazīme. Jā, arī dziesmusvētku ideja, taču, ja paskatāmies repertuāru, ko dziedāja un dzied latviešu nācija, tad atkal jāsaka – mūsu tautasdziesmas, lai arī vairumā minorīgas,  ir ar dziļi dvēselisku saturu, savukārt vācu ietekme ir ar šlāgera zīmogu.

Trešā sāpe ir par tēzi: “Bet muižu mājas stāv, mēs tajās arvien dzīvojam. Vācbaltiešu mūri.” Tos akmeņu kala, mūrus slēja latviešu zemnieki un galu galā līdz 18. gs. arī lielākā daļa muižu īpašnieku dzīvoja pavisam vienkāršās koka būvēs.

Tikai, sākot darīt un pārdot brandavīnu, arī muižnieks tapa krietni bagātāks un tad arī sākās masveida baltvāciešu mūra namu celtniecība. Lieki piebilst, ka citiem, t.i., latviešu bauriem, tas bija uz visstingrāko noliegts.

Mārcis Sārums bez jebkādas izglītības spēja celt baznīcas, kuras stalti stāv joprojām Dzērbenē un Drustos, arī 1850. gadā pabeigtais Sv. Jāņa baznīcas tornis. Nemaz nerunājot par tautas celtniecības šedevriem, ko daļēji var skatīt Brīvdabas muzejā.

Saka jau, ka dziļa kultūra dzimst dziļās sāpēs, varbūt tāpēc arī mums vēl joprojām ir gan Dziesmusvētki, gan izcila mūzika un literatūra. Sava pateicības daļa tur pienākas, protams, arī baltvāciešiem, bet reducēt viņu devumu kā latviešu kultūras māti dzemdētāju ir vienkārši absurds. Savulaik jau akadēmiķis Stradiņš aprādīja baltvāciešu ietekmi un paldies viņam par to, bet viņa skatījums bija objektīvs.

 

Autore ir Guna Rukšāne, latviete un rakstoša puķkope

Komentāri (68)

rinķī apkārt 27.02.2019. 09.36

Sveša vara iemācīja slēgt mieru un noturēties pret pārkrievošanos. Mūsdienu latviešu nācija ir vācbaltiešu rokdarbs, radījums….”++++ Kā vienmēr, patiesība ir kaut kur pa vidu. Par “mežonīgajām ciltīm”, runa ir taču par 13. gs. kurā valdīja savi tikumi un likumi. Tik pat “mežonīgi” kā kurši, piemēram, bija šodienas skandināvu, vāciešu utt priekšteči, bet tas, ka pateicoties vācu krustnešu iebrukumam šodien tikai trešdaļa iedzīvotāju runā krieviski, bet ne visi 100%, tā ir patiesība. Tas, ka, pateicoties baltvācu ietekmei, Latvijas pilsētas un lauki šodien tomēr atšķiras no Krievijas sādžām, tā arī ir patiesība. Bet par to, ka šodien esam latvieši ar savu latviešu valodas gramatiku , varam pateikties Lutera reformācijai, ierindas baltvācu muižniekam, protams, ar to visu maz sakara.

+7
-1
Atbildēt

1

    Sskaisle > rinķī apkārt 27.02.2019. 10.03

    piemēram, Askolda Saulīša filma – Astoņas zvaigznes stāsta par latviešu strēlniekiem un cita starpā tur tiek minēts, ka daudzi šo latviešu strēlnieku disciplnētību, atbildību, precizitāti skaidro ar vācu kultūras ietekmi. Jā – pavisam konkrēti arī ar vācu baronu asinīm mūsu dzīslās. Un tomēr – piekrītu G.Rukšānei par latviešu mentalitātes būtību.

    Lūk, biju uz Imanta Lancmaņa lekciju par pilīm Eiropā. Izcila lekcija – vai tiešām bija žēl to lekciju ierakstīt un ielikt jūtjūbī , ja ne sabiedriskajā tv – lai tauta izglītojas, lai tauta zin …
    un sākumā Lancmanis stāsta par mums latviešiem – kāpēc mums nav bijusi tāda izteikta kungu, karaļu un attiecīgi piļu utt kulta – kultūras. Un tad viņš rāda bildes un tur ir mūsu kultūra, mūsu mentalitāte –

    Jau sen esmu teikusi , ka mūsu literāti ir mazizglītoti, nezinoši. Ciešanu un tumšā un visa sliktā kas ar mums ir noticis apdziedātāji un slavinātāji

    Kad mans brālis izlasīja ikstenas mātes piens – viņš noteica – smagi, neko tādu man vairs nedod lasīt – iedod kaut ko gaišāku – es tā arī neteicu – nesanāks – mūsējie neprot rakstīt neko gaišu un labu – tikai kultīvēt latvieša cietēja tēlu – dzīt to tautas zemapziņā

    starp citu – vēl zīmīga lieta – profesore Ancāne – par savu viedokli , ka latviešu literatūras klasika kultivē latvieša kā cietēja un nespējnieka tēlu – tika nolamāta, nozākāta – tā vietā , lai par šo apgalvojumu diskutētu -gudri, inteliģenti – kaut vai bez vienota viedokļa , bet toties ar viedokļiem –

    tagad profesori nolamāja – lietu atrisināja …. un latvietis cieš …. bet prozas dāmas sacenšas – kurai būs krāšņākas ciešanu metaforas – kā cimdu raksti vecos laikos

    +1
    0
    Atbildēt

    2

    Sskaisle > Drosma 27.02.2019. 10.11

    tikko bija Nacionālo dārgumu raidījums – par ikstenas mātes piens – tas tiešām irr nacionālais dārgums jo mums – tautai izmaksāja miljonus – tā vietā, lai šo naudu ieguldītu tautas izglītošanā, domājoša lasītāja veidošanā – naudu izdeva vienas enerģiskas dāmas darbu popularizēšanai – dārgums jā – tur apakšā ir ne tikai mūsu miljoni, bet arī slēgtās bibliotēkas, esošo bibliotēku nabadzīgie fondi, tur ir pamats tam, kāpēc lasa Račko un Raču , nevis Vērdiņu un Ābeli, tur apakšā ir neesošie drukātie un interneta literatūras žurnāli un gadagrāmatas – tur ir viss, kas ticis dažu autoru starptautiskai atpazīstamībai un sabiedrības debilizēšanai

    padomājiet – ja Latvijā katrs cetrutais pusaudzis dzīvo nabadzīgos apstākļos – kur KM miljoni būtu jāiegulda?

    un tad nosodam 1905.gadu un nosodam vēstures pieminekļu postītājus un dedzinātājus un ar tādu iedomības baudu sakam – lumpeņi, vateņi un troļļi

    +2
    -1
    Atbildēt

    0

    lindab456 > Drosma 27.02.2019. 12.47

    Runājot par vēsturisko patiesību un retrospekciju, vēlos pievienoties ar pārdomām par I. Kolmanes spēlfilmu “Bille”, kas ir nepārprotami svētīgs un gaidīts darbs. Un tomēr, ir detaļas, kuras mani bērni uztver kā pašsaprotamas, bet vecāki nespēj identificēt ar savu jaunību. Protams, ir akcents uz sociālo dzīves tēlojumu, kas saskan ar I. Belševicas skarbo patiesību… un tomēr, gribas apgalvot, ka vide tolaik nebija tik depresīva un drūma, kā cenšoties pēc laikmeta faktūras, to rāda autori. Atceros savu bērnību, nostāstus par ziepēm mazgātām ietvēm, ravētām renštelēm.., šķiet, depresīvā patīna parādījās vēlāk, jau kā padomju mantojums. Priekšpilsētu, pilsonības, strādniecības ziedu laiks, neskatoties uz sociāliem kontrastiem, tomēr bija ar savu kārtības un optimisma devu.

    +5
    0
    Atbildēt

    1

    Sskaisle > lindab456 27.02.2019. 14.11

    tas ir cits stāsts – Bille ir tas, ko viņa atceras, Bille nav tas, ko mana vai Tava vecmāmiņa par to laiku saka –
    man tā grāmata ļoti aizkustināja ar līdzjūtību Billei , kurai pietrūka , nebija mātes mīlestība – nabadzība un trūkums ir relatīvi jēdzieni – bet bērnam būt bez mātes mīlestības – tad jau brīnums, ka viņa izauga par cilvēku – tai filmā manuprāt , tas akcents tomēr bija – kā būt bērnam, kuru nemīl māte –

    Bet jā – vai piekrīti – piemēram – Emīla nedarbi – arī taču visādi bija , bet filma bija gaiša un saulaina – cukurūdeņus Emīls taču par savu ne vecāku naudu nopirka

    0
    0
    Atbildēt

    1

    lindab456 > Drosma 27.02.2019. 14.57

    Drosma, I. Belševicas “Bille” ir viena no pamatgrāmatām, tā ir vērtība par sevi, kurai neskaros klāt. Runa ir par vides tēlojumu filmā – cik autentisku, patiesu priekšstatu, ja ne detaļās, tad vismaz sajūtu līmenī par Billes bērnības pilsētu tas palīdz veidot šodienas bērniem?

    +1
    0
    Atbildēt

    1

    Sskaisle > lindab456 27.02.2019. 17.11

    manu senču dzimtas bija saimnieki , abām -vecsaimniecības – nebija bagātnieki, bet badu nejuta, pieļauju, ka pilsētās dzīve patiešām bija skarba un nabadzīga un ne jau tikai tiem, kuri kalpoja pie Bagātām kundzēm – arī rūpnīcu strādniekiem un viņu bērniem maizes rika bija plāna. Filmā nerādīja , kā sit bērnus, bet vajadzēja gan parādīt –
    Pastaigā pa Rīgu -paskaties tās strādnieku dzives vietas – šauras mazas istabiņas, sausās tualetes – uz vairākiem dzīvokļiem viena – vai tad tā nebija īstenība? Domāju, ka bija gan

    0
    0
    Atbildēt

    1

    Sskaisle > Drosma 27.02.2019. 23.11

    Grīziņkalns jau vispār – zaldātu un strādnieku baraku vieta – nekas priecīgs …

    0
    0
    Atbildēt

    2

    lindab456 > Drosma 28.02.2019. 12.51

    “Grīziņkalns jau vispār – zaldātu un strādnieku baraku vieta…”
    Latviešu Rīga pamatā tomēr ir strādnieku Rīga, tā veidojās un izauga Rīgas priekšpilsētās. Tā nav lepnā gala jūgenda vai bulvāru loka Rīga. Par to, ka Rīga ir kļuvusi beidzot par latviešu Rīgu, tiek runāts tikai pēc Bermontiādes.
    Starp citu, tajās barakās vēl arvien turpina dzīvot rīdzinieki, arī ar āra tualetēm un auksto ūdeni. Ar vienīgo atšķirību, ka kopējā vides kvalitāte ir stipri gājusi uz leju, ir degradēta.

    0
    0
    Atbildēt

    0

    lindab456 > Drosma 28.02.2019. 11.10

    Drosma, I. Grīziņa “Vārnu ielas republika” nav depresīva. Tas ir stāsts par nacionālās pašapziņas veidošanos, VIR izauklēja latviešu strēlniekus, Brīvības cīņu dalībniekus. Būvniecībā par nacionālo pacēlumu liecina latviešu uzņēmēju celtie nami, t.sk. mūra īres nami, kuru arhitektoniskajā veidojumā latviešu būvnieki un arhitekti spēja izkopt savu unikālu savdabīgu nacionālā romantisma virzienu, Grīziņkalna apbūvē tas ir dominējošs. 1/3 no Rīgas jūgendstila ēkām pārstāv nacionālā romantisma virzienu.
    Lai raksturotu Grīziņkalnu, atļaušos ielikt citātu. “Pēc 1905. g. strādnieku protestiem un cara izdotās atbildes manifesta nestajām pārmaiņām daudzi latviešu uzņēmēji strauji palika turīgi. Ja skatāmies starp 1906. un 1914. gadu, tad visā Rīgā uzbūvēts tūkstošiem māju. Arī te (Grīziņkalnā) tapa liels skaits mūra ēku, pārsvarā Art Deco primitīvajā stilā – cara laikā te dominēja nacionālais romantisms, ēku īpašnieki pārsvarā bija latvieši. Starp īpašniekiem krievu bija maz, ebreji te nemaz nedrīkstēja būvēt, izņemot ārstus un bagātus ebrejus -1. un 2. ģildes tirgotājus, bet tādi bija tikai kādi pieci seši. Tāpat te bija viens otrs igaunis, kāds lietuvietis… Pirmais pasaules karš būvniecību nobremzēja.” V. Eihenbaums, vēsturnieks, koka renovācijas centra “Koka Rīga” vadītājs, Projekts “Rīgas maršruti””.

    +1
    0
    Atbildēt

    1

    Sskaisle > lindab456 28.02.2019. 12.52

    mĪĻĀ LINDA – PAR GAN ES PASTRĪDĒŠOS – TIESI GRĪZIŅKALĀ BIJA TĀS JST FASĀDES STRĀDNIEKU BARAKĀM – MAZI DZĪVOKLĪŠI – SAUSĀS TUALETES KORIDORĀ – BEZ APSTĀDĪJUMIEM – BEZ SKVĒRIEMUTT –
    KLAU -MAN JĀIZIET NO OFISA , BET NEPIEKRĪTU TAVAI DOMAI

    0
    0
    Atbildēt

    1

    lindab456 > Drosma 01.03.2019. 04.11

    Strādnieku baraku būvniecību nevar vērtēt kā kaut ko labu vai sliktu un salīdzinājums ar Bulvāru loka jūgendstila namiem ir nevietā. Strādnieku barakas ir sava laika produkts, saistīts ar straujo rūpniecības attīstību un strādnieku dzīvokļu risinājumu pirmajā etapā. Raksturīgās divstāvu koka ēkas ar 1-istabu dzīvoklīšiem, kas iziet uz iekšējo koridori bija domātas kā kopmītnes no laukiem iebraukušajiem “viesstrādniekiem”, kuru sastāvs mainījās. Nākošajā posmā, augot iespējām uz īpašumu gruntsgabaliem jau tika celti mūra īres nami. Nevaru apgalvot, ka tā bija sistēma, bet ir zināmas liecības, ka šīs barakas bija paredzēts nojaukt un vietā būvēt mūra ēkas, bet lietu secību izjauca 1.PK.
    Par zaļajām zonām – nepiekrītu, bija dārziņi iekšpagalmos un, protams, divi lielie parki: Grīziņkalna parks, 1902., G. Kūfalts, 1930., a. Zeidaks un Ziedoņdārzs, 1936-39., A. Zeidaks.

    0
    0
    Atbildēt

    0

_Lamata_ 27.02.2019. 14.34

Ja ne vācbalti , Latvijā , kā Krievijas impērijas sastāvdaļā, dzīvotu tieši tādā pašā līmenī. Ne Glika, ne Merķeļa ne citu vācbaltu nebūtu, kuri mācītu latviešiem sevi apzināties kā tautu, ar ne kirilicā, bet ar latīņu burtiem rakstītajām Dainām. No vācbaltiem latviešu zemnieks iemācījās sakārtot apkārtējo vidi, stādot alejas, izveidojot košmumdārzus un iegādājoties ziedu sēklas, kas nebija raksturīgi Krievijas impērijas iedzīvotājiem ne sādžās, ne mazpilsētās . Un tas turpinās joprojām . No vācbaltiem latvietis iemācījās precizitāti, taupību, jaunākās tehnikas izmantošanu sadzīvē un neskaitāmu citu nepieciešamu lietu, kuras jau aizmirstas, aizraujoties ar angļu sakšu slavināšanu.

+8
-2
Atbildēt

2

    QAnon > _Lamata_ 27.02.2019. 16.52

    Nabaga somi un poļi bez baltvāciešiem galīgi degradējušies līdz krieviem.

    +2
    -3
    Atbildēt

    0

    Sskaisle > _Lamata_ 27.02.2019. 16.59

    Ja ne baltvācietis vācu muižnieks r patkuls – kura dzimta sludina, ka ir no Vestfālenes , kamēr pētnieki spriež, ka uzvārdam ir lībiska izcelsme, tātad ja ne r patkuls – Vidzemē būtu turpinājušies zviedru laiki, iespējams jau 18.gs, tiktu atcelta vai kā minimums atvieglota dzimtbūšana un vismaz Vidzemes latvieši šodien dzīvotu tik brīvi un pašapzinīgi un bagāti kā to dara mūsu kaimiņu pāri jūrai …..

    Tie taču bija vācu muižnieki, kuri lūdzās Pēterim I , lai iekaro Vidzemi, lai padzen zviedrus, kuri neļauj zemniekus plēst un mocīt …

    Vai tad tie nebija zviedri, kuri Tartu Universitātē ļāva studēt jebkuras izcelsmes cilvēkiem , kuri deva naudu Bībeles tulkošanai ?

    Ir tāda fon Brinkenas grāmata – Nogrimusī zeme – tur Ģertrūde skaidri un gaiši raksta , ar kādām cerībām gaidīja ķeizaru, kas beidzot Latviju pievienotu Vācijai , beidzot atbrīvotu vācus no krievu cara varas un dotu brīvu vaļu kundzībai.

    Protams, ka uz visu var paskatīties un izvērtēt – kā mēdz teikt – no visādiem leņķiem

    13.gs. mūsu zemes iekaroja, jo nebijām vienota tauta, nepratām kā leiši vienoties, gadsimti ir pagājuši – mēs joprojām neprotam vienoties – tikko bija 700 verdzības gadi, nupat izrādās pat tie 500 dzimtbūtniecības gadi nav bijuši, viens vienīgs zelta laikemts ar
    vācu kungiem

    vismaz tik daudz neprotam, ka būtu jāsaglabā ēkas, baznīcas, kapličas, kapi , tai skaitā Lielie kapi. Tā ir mūsu vēsture , tā neinteresē šeit dzīvojošos cittautiešus –

    +3
    0
    Atbildēt

    1

    Sskaisle > Drosma 27.02.2019. 17.13

    ai rakstu steigā – var pārprast – zviedri ļāva studēt zemniekiem, deva naudu Bībeles tulkošanai, ko vāci tā arī nebija izdarījuši pat pēc Reformācijas , kuri atvēra skolas, baznīcas cēla utt

    0
    0
    Atbildēt

    0

Gints Apals 27.02.2019. 13.55

Cien. Guna Rukšāne meklē kļūdas citu cilvēku rakstos. Tāpēc atļaušos norādīt uz 2 interesantiem pieņēmumiem viņas tekstā:
1. Ideja par to, ka zeme pieder kādai tautai etniskā nozīmē (tekstā minēta “etniska vācu zeme”). Ļoti labi, tad nu atcelsim privātīpašuma tiesības un visu Latvijas zemi pasludināsim par latviešu tautas kopīgu īpašumu?! Nevajadzēs pat kolhozus, tiksim pie komunisma taisnā ceļā!
2. Doma par to, ka “vācu asinis” latviešu dzīslās ir “pirmās nakts tiesību rezultāts”. Tā nu gan būtu ideāla pagātne, ja neviena latviešu sieviete labprātīgi nesaietos ne ar vienu vācu tautības vīrieti! Diemžēl vēsture nav dainu sējums, kur augsti tikumīgas tautumeitas staigā “kā ar sniegu apsnigušas”

+7
-2
Atbildēt

3

    Sskaisle > Gints Apals 27.02.2019. 14.22

    Nekā nebūs ! Kad vācu baroni par LR īstenoto zemes reformu sūdzējās Tautu Savienībā – tā noraidīja vācu kungu sūdzību kā nepamatotu, bet jaunās Latvijas valsts reformu – kā pareizu. Kā tad tā?

    Būtu jau ideāli , ja tieši vēsturnieki izdotu -vai vismaz kādā interneta vietnē publicētu dokumentu kopijas, piemēram, agrārreformu un vācu sūdzību Tautu savienībai un Tautu savienības lēmumu.

    Vai tad agrārreforma bija komunisms?

    Vēl – izstāstiet- kā tad ir ar latviešu tautas Atmodu – vai bez 1905.gada protestiem pret gadsimtiem ilgo netaisnību – tā būtu iespējama ? Vai latvieši pat domās pieļautu ideju par savu valsti paliekot mūžīgā kalpa lomā?

    par draiskām latvju meitām un senām tradīcijām mīlināties ar svešiniekiem – ne obligāti kungiem – jautras lietas raksta arī Janševskis Jēkabs –
    Domāju, ka GR vairāk vērsa uzmanību uz tām reizēm , kad meitas uz šīm jautrībām spieda varmācīgi – ar kunga tiesībām. Kad izvarotai , piesmietai meitai ar to bija jādzīvo visu mūžu, ne reti jādzemdē varmācībā ieņemtais bērns

    Par Jaunpils muižas raganu pagrabu taču būsiet lasījis…ai nu ko tur viena Jaunpils…. ja nu viena Jaunpils …

    Manā dzimtā pusē kungi esot bijuši labu labie – Ostensakeni – bet rokas šiem jābučo bijis vēl Latvijas brīvvalsts laikā – tā man stāstīja – ka ja satikta lielmāte – tad bērnam dunka mugurā, tas pakritis kniksī un bučojis gredzenoto roku, lielmāte par to allaž devusi bonbongu, vai kādu tomāte vai citu prieku bērnam – un tomēr …

    +1
    -3
    Atbildēt

    2

    Mariete > Drosma 27.02.2019. 19.29

    Ja tikai par vācu muižkungu zvērībām, jāskatās plašāk. Tieši tādus pašus “tikumus” kungi piekopa arī Vācijā pret saviem tautiešiem, – gan moku kambari, gan pirmās nakts tiesības.

    0
    0
    Atbildēt

    3

    QAnon > Mariete 27.02.2019. 21.28

    Mītus par “pirmās nakts tiesībām” un “700 verdzības gadiem”, izplatīja tie, kuri visā savas 1000 gadus ilgās negatīvās selekcijas laikā ar nelieliem pārtraukumiem no 1861. līdz 1917. un no 1991. līdz 1993. ir bijuši tikai vergi un kā vergi arī pazudīs no mūsu planētas, kuriem nepieņemami atzīt, ka Eiropā pēdējo 1000 gadu laikā verdzība bija tikai Bizantijā un Krievijā,

    0
    -1
    Atbildēt

    0

    Sskaisle > Mariete 27.02.2019. 20.27

    ir tāda filam par paradīzes putniņiem – izcili
    tur viens papiņš centīgi dejo – attīrītā laukumiņā pār kuru nokritis koks, uz kura sēž 6 dāmas
    skaisti dejo izcili, fantastiski – un tās dāmiņas skatās uz leju galvu grozīdamas –
    filmas autors stāsta, ka pēc dejas putniņš pārojies ar visām 6 pēc kārtas – tad padomā – kā tai dabā iekārtots – vienam 6 , citam 0

    bet nu jā – viss jau nav tik vienkārši, skaidrs, ka 13.gs. vācu bruņinieki te ienākot un ierīkojot apmetnes – uzņēmās arī mūsu zemes aizsardzību pret iebrucējiem un tam protams, bija sava cena -tas jāatzīst

    0
    0
    Atbildēt

    0

    Sskaisle > Mariete 27.02.2019. 20.23

    o nē, Mariete – jārok dziļāk – kopš man ir netflix – man nenormāli patīk visas ” dabas “filmas – tikpat labi var teikt – bbc filmas par dabu

    Un kā tad tur ir ? Ko daba tiem tēviņiem liek darīt? Pareizi – cīnīties – kurš stiprāks un tad tas stiprākais tiek pie tā prieka un atbildības aplekt visas mātītes

    lūk, pirmās nakts tiesības tāds dabas relikts,atavisms un ja pieņemam, ka cilvēks – ar visu to, ka ir veidots no zvaigzņu putekļiem – tomer ir dabas daļa – tad tepat vien jau esam – pierādīt , ka ir varenākais starp tēviņiem –

    atceries filmu Drošsirdis? Vispār jau daudz mākslā par to ir bijis –

    nez baltiem arī tā bijis jeb tomēr nē – godavārds nezinu – it kā jau cilvēki vien bija

    0
    0
    Atbildēt

    0

    Gints Apals > Drosma 27.02.2019. 14.54

    Uzrakstiet savu vārdu, tad došu literatūras norādes.

    +1
    0
    Atbildēt

    1

    Sskaisle > Gints Apals 27.02.2019. 17.05

    ak Svvētā Debess – apžēlojies – riktīgi kumēdiņi, riktīgs gadatrigus patiesi …
    kaunieties taču

    +1
    -1
    Atbildēt

    0

    lindab456 > Gints Apals 27.02.2019. 15.12

    “vēsture nav dainu sējums…” Ir reālā dzīve un cilvēki ir atšķirīgi, bet ir arī kāds aspekts, kas nebeidz sajūsmināt un pārsteigt, cik par to piedomā, un, kas ir izmērāms un pierādāms lielums un ļoti laba zīme par mūsu senčiem un t.i. radošums, nepieciešamība pēc skaistuma un harmonijas. Neskatoties uz klaušām un visu dzīves sūrumu, darinot sadzīves priekšmetus, vai meitām lokot pūru, vai veidojot un iekārtojot dzīvojamo sētu nenoliedzami ir bijusi motivācija un organiska nepieciešamība darīt to skaisti.

    0
    0
    Atbildēt

    0

    QAnon > Gints Apals 27.02.2019. 16.50

    Pirmās nakts tiesības bija mongoļu zaldātiņiem, vācieši Latvijā bija ar visām ģimenēm un latvieši nebija vācu īpašums. Tik pat labi vācu freilene varēja ieņemt bērnu no latviešu bauera.

    +1
    0
    Atbildēt

    0

@

Komentāri nav iespējoti šim rakstam

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu