Viņai ir trīs lupas, jo acu gaisma dziest. Taču dzīvi Lidija Lasmane-Doroņina joprojām redz tikpat viedi. Tas ir apbrīnojams labestīgums un paļāvība, ka Dievs neuzliek vairāk, kā cilvēks var izturēt.
Es pati neesmu droša, ka šis mērs ir tik trāpīgs, jo pasaulē ir daudz netaisnību un sāpju, kas salauž dvēseles. Cilvēki padodas ļaunumam, saindē sevi un posta citus. Iestrēgst pasaulīgās atkarībās — sanīkst vai alkatībā zaudē sātu un sajēgu. Karš ir galējas šausmas, bet ikdienā postījumus redzam mazākos mērogos: sabrūk nesen celta dzelzsbetona siena Liepājas notekūdeņu sistēmā, un mēsli plūst jūrā diennakti, kašķi Rīgas koalīcijā nelāgi ož pēc ietekmes un naudas dalīšanas.
Taču Lidija ir īpaša. Gaiša. Nupat sagaidījusi 98. dzimšanas dienu, iekožot sārtā zemenē, viņa pajoko, ka mākslīgais intelekts to nespētu novērtēt. 14 jubilejas viņa savulaik sagaidījusi padomju cietumos vai lēģeros, trīs reizes notiesāta latviešu disidente. Un tomēr pat visbriesmīgākajos apstākļos, kur viss cilvēcīgais aizliegts, humors izrādījies labākā pretinde. «Mēs dzīvojām, uzlikušas lielu lozungu: skaisti dzīvot neaizliegsi,» viņa atceras. Lidijas mūžs nav ietilpināms vienā tekstā, taču rakstniece Inga Ābele ir paveikusi svētīgu darbu, no daudzām sarunām izsijājot pa domu pērlei un pamazām sakrājot grāmatu.
«Man ļoti patīk dzīvot!» Lidija atbild, kas rada prieku gaidīt rītdienu. «Latvija taču ir brīva», un visi, kas par to atdevuši savu dzīvību, ir līdzās. «Tiklīdz jūs nākat ar mani runāt, viņi visi stāv man aiz muguras. Gribas, lai Latvija turpina būt.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.