Noslēdzies žurnāla „Ir” domubiedru balsojums un 2011./2012. gada teātra sezonas izrāžu vērtējums, un zināmi 10 “Ir” lasītāji, kas dosies uz Spēlmaņu nakts ceremoniju.
Par piecām labākajām šī gada izrādēm mūsu lasītāji atzinuši: Jaunā Rīgas teātra izrādi „Oblomovs”, Liepājas teātra izrādi „Pūt vējiņi”, Dailes teātra izrādi „Marlēna”, Latvijas Nacionālā teātra izrādi „Osedžas zeme”, Valmieras Drāmas teātra izrādi „Jūlijas jaunkundze”.
Kā labākā šī gada izrāde atzīta – „Oblomovs”. Līdz ar to žurnāla „Ir” gada abonementu saņem Jaunais Rīgas teātris.
Ielūgumu uz šo piektdien, 23.novembrī notiekošo Spēlmaņu nakts ceremoniju Latvijas Nacionālajā teātrī saņem: Rasa, Armands Kalniņš, Arvis, Grencberga, Elīna, Baiba, Signe Sīlīte, Anvi, Ieva Zālīte, Andris Reiters. Par iespēju saņemt ielūgumu ar komentāru autoriem sazināsimies personīgi.
Te, mūsuprāt, interesantākie lasītāju komentāri:
„Cik savādi, ka šī mazā, sērkociņu kastītes izmēra istaba mūsos izgaismo tieši visdziļākos sirds kambarus, kurus mums gribētos atstāt “netīrītus” pat līdz pēdējai stundiņai, sak, nav tur ko lieki putekļus dzenāt!
Bet Tu aizej, nosēdies krēslā, izdziest gaisma, un viņa – Vigīlija – ieliek Tev rokās lupatu un liek Tev sevi “mazgāt”. Un Tu sāc domāt, kā ir ar to vecāku “pirkstu” Tavā liktenī. Cik rūpīgi mamma un tētis to aplaizīja, lai noteiktu labāko ceļa vēju? Un tad ja beigās sanāk vien tāda “cigarete viņas pelnos”, tad bija par maz?
Un vēl tā klusā un smeldzošā vientulība, kas noslēpusies lielajā portfelī aiz garajām darba stundām, viskija glāzes un kolēģu “Sestdienas” anekdotēm. Bet Melnais humors – cik ironiski! -, te, mūsdienu pasaulē, ir jaunās zāles pret balto patiesību, kas, acīm redzot, ļauj mūsdienu cilvēkam mazliet savādā veidā tikt galā ar Dr. Housa vientulības sindromu. “Svētīga” ģenerāltīrīšana!” Rasa par izrādi „Vigīlija. Sapnis par nomodu”
„Kāpēc tomēr šī izrāde man šķiet tik svarīga teātra attīstībai Latvijā kopumā? Man būtiski ir tas, lai izrāde ietekmētu gan racionāli, gan emocionāli, šoreiz tas ir ļoti izdevies. Vispirms – ir beidzot režisori, kas programmatiski un neviennozīmīgi runā par smagiem Latvijas vēstures tematiem (faktiski – visa V.Sīļa triloģija – arī “Visi mani prezidenti” un “Veļupes krastā”), turklāt iedziļinās ne tikai citu nodarījumos pret mums, bet arī pašu vainā (mazdūšībā, melīgos mītos u.c.). Velti sevi mierināt, ka citi (zviedri, angļi…) mums palīdzēs. Daudz kas ir pašu ziņā, pašu gudrībā. Skarbo un nežēlīgo vēsturi, protams, nevar mainīt, kaut izrādes laikā to ļoti gribas darīt, toties var dzīvot “īstāk”, bez veltām ilūzijām, bet – ar centieniem rīkoties gudrāk. Izdevusies “lieliska vēstures stunda”. Ļoti labprāt iesaistījos izrādē, diemžēl bezspēcīgajā zviedru karaļa lomā – vai man būtu bijis iespējams cits teksts, ne uzrakstītais, politiski izsvērtais?
Vēl ļoti uzrunāja Kārļa Krūmiņa tēlojums, tādu precizitāti un dziļumu negadās bieži skatīt un iejusties tajā.
Ar šādām izrādēm, soli pa solim, “pilienu pa pilienam” varbūt izdosies aktivizēt sabiedrību (ne tikai noliegumā, skepsē, “valsts nemīlēšanā”,” Armands Kalniņš par izrādi „Leģionāri”
„Izrāde ļoti īsta. Ļoti smaga. Mīlestības krustceles ģimenē – vecāki, bērni, mazbērni. Patiesībā tas ir stāsts par ģimeni, kuras dzīvi labāk pavērot no malas. Spēcīgs aktierdarbs. Skaidri izjūtami to raksturi, emocijas, sapņi un ilūzijas. Pēc izrādes aizdomājos, kaut savu dzīvi reizēm varētu tā – pavērot no malas,” Arvis par izrādi „Apglabājiet mani zem grīdas”.
„Ir izrādes. Ir labas izrādes. Ļoti labas un pat ģeniālas. Un ir Jūlijas jaunkundze!
Nav iespējams ar manu neprofesionālo roku uzrakstīt par Jūlijas jaunkundzi. Uzrakstīt par to bliezienu, kādu izrāde izdarīja pa maniem sajūtu receptotiem! Arī par to ne. Par ko patiesībā ir šī izrāde par Jūliju vai par Žanu?! Sievietes vājumu un spēku? Vīrieša spēku un vājumu? Par attiecībām? Par varas kāri?! Naudu? Seksu? Par to punktu, kur satiekas kāpējs ar kritēju? Kā Naumanis raksta savā recenzijā, paradokss – šī izrāde par seksu ir pilnīgi aseksuāla. Disbalanss – līdzsvars. Nestabilitāte – miers.
Lielisks aktierdarbs, lielisks komandas darbs. Tādam jābūt teātrim, lai rastos sajūta, ka izrādes laikā garderobē esi atstājis nevien mētelīti, bet arī ādu. Izrāde iedarbojas tieši uz nervu galiņiem, nepastarpināti. Paldies, par to sajūtu,” Grencberga par izrādi „Jūlijas jaunkundze”.
„Arī man šī izrāde bija aizvadītās sezonas vislielākais pārsteigums, piedzīvojums, līdzpārdzīvojums. Saspringums un kaislību dzirksteles, kas virmoja gaisā visas izrādes laikā, neatslāba ne mirkli. Izrāde, kuru var skatīt no dažādiem aspektiem. Kādam tā varbūt bija izrāde par vāju cilvēku, kurš savu vājumu cenšas maskēt zem ārējas bravūras, pakļaujot par sevi šķietami vājākos, kas beigu beigās izrādās stiprāki par viņu pašu. Kādam tā varbūt bija vienkārši izrāde par vīrieša un sievietes attiecībām. Kādam patika, kādam nepatika. Man tā bija izrāde par līdzsvaru un uzrunāja ļoti personīgi. It visam šajā dzīvē vajadzīgs līdzsvars. Bez līdzsvara varbūt nebūtu pasaules. Līdzsvars starp kaislībām un veselo saprātu. Bet vai mīlestībā vispār ir iespējams līdzsvars un veselais saprāts? Parasti jau gribam visu vai neko. Bet varbūt mīlestības nemaz nebija. Tikai izmisīgi centieni kaut kam pieķerties, piepildīt kaut ko nepiepildītu, nezinot kā.
Līdzsvars. Cik gan daudz cilvēku, tāpat kā A.Aizupes Kristīne, ir līdzsvara punkti, kas novērš un neitralizē iespējamus sprādzienus ikdienas dzīvē. Kuri upurējas mīļā miera labad, aizmirstot par sevi un savām vēlmēm, vajadzībām, arī iegribām, ka tikai tam otram ir labi. Kuri atsakās no saviem sapņiem, saviem mērķiem, lai tas otrs iegūtu to, ko vēlas. Kuri ir gudri, bet izliekas muļķi. Kuri ir stipri, bet izliekas vāji, lai otrs justos kā uzvarētājs. Izrāde ar spēcīgu pēcgaršu, kas man lika padomāt pašai par sevi un ieraudzīt lietas, kuras varbūt nevelētos redzēt.
Labas izrādes kritērijs man ir vēlme redzēt to atkārtoti. Un “Jūlijas jaunkundzi” labprāt noskatīšos vēl, ieraugot un sajūtot varbūt vēl kādu šķautni, ko pirmajā reizē nemaz nemanīju. Pareizi izvēlēti aktieri, kuri strādā ar milzīgu pašatdevi – tik īsti un patiesi, ka vietām lika skudriņām pārskriet pāri. Īpašu uzslavu pelnījusi A.Aizupe un arī M.Meieru kā aktieri ieraudzīju jaunā kvalitātē. Turēšu īkšķus par balvām “Spēlmaņu naktī”,” Elīna par izrādi „Jūlijas jaunkundze”.
„Neskatoties uz zināmo stāstu, izrāde ar sižetu, mūziku, aktieriem, režisora un citu izrādē iesaistīto skatienu uz šo sen zināmo klasikas darbu pievērsa uzmanību. Tā neatstāja skatītājus vienaldzīgus – sākumā šoks par meitenēm, kas tērptas un uzvedas kā vieglas uzvedības sievietes, vēlāk asas diskusijas starpbrīdī, noslēgumā cilvēki, kas ceļas kājās un principiāli paliek sēžot. Un vēl pēc aiziešanas no teātra ēkas turpinās pārdomas vai arī Raiņa rakstītais bija tik tīrs un balts, vai filmā viss bija klasisks jeb tikpat aktuāls kā šodienas dzīve mums apkārt,” Baiba par izrādi „Pūt vējiņi”.
„Oblomovs Jaunajā Rīgas teātrī ir noteikti mana šī gada vismīļākā redzētā izrāde.
Šo izrādi apstākļu sakritības dēļ apmeklēju viena, taču visu izrādes laiku biju tā “ievilkta” un pat starpbrīdī pārdomāju Oblomova stāvokli, ka tikai izrādes beigās, gaismām ieslēdzoties, slaucīju asaras un jutos apmulsusi, ka viena pati tā esmu aizrāvusies!
Šī izrāde, manuprāt, ir perfekta – lielisks savienojums starp Zahira uzvedības izraisītiem smiekliem [smējos skaļi un nevarēju apstāties] un Oblomova dzīves attīstības izraisītajām pārdomām, kā arī izrādes beigas ar dziļi attēloto pārdzīvojumu – tas viss kopā atstāj spēcīgu pēcgaršu vakarā pēc izrādes un dīvainā kārtā ietekmēja tik ļoti, ka nākamajā dienā ir liela motivācija “izkāpt no dīvāna” un “sadot dzīvei”!” Signe Sīlīte par izrādi „Oblomovs”
„Uzvedums interesants, sajaucot vēsturisko 1820 – 1830 gadu muižnieku sabiedrības dzīvi ar A.S.Puškina romānu dzejā “Jevgeņins Oņegins”. Puškins tiešām ir bijis nekaunīgs izteicies vulgāri un tieši, demonstrējot savu pārākumu, bet ne jau lēkājot pērtiķa pozā pa mēbelēm. Bet, protams, aktierim ir tiesības izvēlēties savus tēla pasniegšanas paņēmienus. Pirmais cēliens ļoti interesants un dinamisks, diemžēl otrajā jūtams izdomas apsīkums un tempa attīstības salēninājums. Vismazāk izstrādātais ir Tatjanas tēls, sievišķīgo skumju izteikšana ar gulēšanu pagaldē un uz skapja pazemo sievieti kā personību, man, kā sievietei, tas bija nepatīkami, sajutos kā priekšmets, kas pamests pagaldē, vai vispār izmests kā nevajadzīgs. Tas nekādi nav savienojams ar franču romānus salasījušos un izglītoto, sevi cienošo jaunavu, spējīgu uzrakstīt vēstuli Oņeginam. Kopumā uzvedums ir ļoti neparasts, ar veiksmīgu romāna tēlu un sabiedrības dzīves vēstures aprakstu integrāciju un tāpēc pietiekoši aizraujošs,” Anvi par izrādi „Oņegins. Komentāri”.
„Koris. Koris. Un tērpi. Grafika. Retā reize, kad viss kopā mani vienkārši iepludināja meditatīvā stāvoklī. Un bezgala dusmas, ka tik maz cilvēku, īpaši jauniešu, var piedzīvot ko tik labu. Vēlētos vismaz vienu izrādi šī gada absolventiem, lai motivācija pēc mācībām citur atgriezties un mīlēt, kopt un ļoti lepoties ar Latviju. Internacionālia pieredze te pierādās kā pluss,” Ieva Zālīte par izrādi „Kara daba”.
„Vienaldzīgu šī izrāde neatstāj. Daži aiziet pēc 20 minūtēm. Manuprāt tā rauj nost “jumtu” un paplašina teātra “rāmjus”… Es droši vien aiziešu uz izrādi vēlreiz, lai ieraudzītu jaunu horizontu!” Andris Reiters par izrādi „Voiceks”.
{w3tc_lazyload_1d491b0a21eaf1010f23d6fb3de03ad1_26}
Komentāri (20)