Režisores Paulas Pļavnieces izrāde Garderobisti ļauj ieskatīties pasaulē aiz samta drapērijām
Teātris ir vieta, kas mēdz iesūkt sevī. Un, jo agrāk iesūc, jo grūtāk tikt prom no ciešā satvēriena. Tā ir sanācis arī izrādes varoņiem Andim, Edijam un Alisei — trim Nacionālā teātra garderobistiem 2002. gadā. Ceturtā izrādes dalībniece Inga ir nonākusi garderobē kā «viesmāksliniece», bet ātri vien iemācās pārvaldīt teātra valodu. Cik nu tas ir iespējams tik sakāpināti dramatiskā vidē un starp tādiem varoņiem, kādi izrādes dramaturģijas autoram Klāvam Mellim radušies šīs fatāli romantiskās komēdijas vajadzībām.
Aktieri Ainārs Ančevskis, Matīss Budovskis, Sandija Dovgāne (vai Jana Ļisova) un Latvijas Kultūras akadēmijas 3. kursa studente Elizabete Milta samta sarkanā telpā un tērpos izspēlē tikpat koši sarkanus nedrošības un mīlas pinekļus. Ingas Siliņas scenogrāfija un kostīmi ne tikai atdarina Nacionālā teātra garderobi, bet arī simbolizē kaislīgus pārspīlējumus, ko iemieso katrs no izrādes varoņiem. Kontrastam Ingas ierašanās mirdzoši sudrabainā tērpā norāda uz viņas nepiederību šai kopienai, un vecākā garderobista Anda sudraboti pelēkā žakete — uz to, ka viņš drīz vairs tai nepiederēs un ir spēris pirmos soļus, lai savu dzīvi mainītu.
Aināra Ančevska atveidotais Andis ir mēneša labākais darbinieks, atbildīgs un no atbildības pārguris, tomēr, satiekot Sandijas Dovgānes (vai Janas Ļisovas) Ingu, viņu steidzīgi pārņem carpe diem — jeb vienkāršotāk «pofig» — pārliecība. Inga ir plānotāja (kā saka viņas draudzene Alise, plān-prātiņš), kura plāna izgāšanās brīdī šaudās kā burkā iesprūdusi muša, sitoties pret visu apkārtējo tēlu lūpām kā stikla robežām. Matīsa Budovska spēlētais Edijs ir intelektuāls, skapī iesprūdis homoseksuālis, kuru par teātri vairāk interesē tikai Andis. Un Elizabetes Miltas spēlētā Alise ir dusmīga par to, ka neviens nesaprot viņas mājienus, jauc iecerētās kombinācijas un nerada apstākļus, kuros viegli būt uzklausītai. Tādi īsumā ir šīs izrādes varoņi, tomēr aicinu katru no šiem raksturojumiem reizināt ar vismaz trīs. Kaislīgi sarkanais ir īstais fons, kas katru no tēliem vēl vairāk uzkurina, lai tas ar noasinātiem rakstura ragiem mestos garderobes samta aizkaros.
Vai ir liela nozīme tam, ka izrāde norisinās teātra garderobē ar īstiem garderobistiem? Šķiet, ka ne. Tomēr pirmais cēliens, kas atsaucas uz tūkstošgades sākuma teātra dzīves reālijām, īpaši sasmīdina un ielīksmo tieši teātra cunftes pārstāvjus. Tādējādi parādot, ka tiešām pagājuši jau vairāk nekā 20 gadi un daudz kas ir mainījies. Tajā pašā laikā ar samudžināto attiecību četrstūri izrādes veidotāji atgādina, ka cilvēcīgās kaislības paliek nemainīgas arī laikmetā ar ātru internetu un nepārtrauktu savienojumu ar apkārtējo pasauli.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.