Lembergs pret Lembergu • IR.lv

Lembergs pret Lembergu

36
Kaspars Krafts, F64
Aivars Ozoliņš

ZZS premjerministra kandidāts: nebalsojiet par mani, es nebūšu premjerministrs

Smagos kriminālnoziegumos apsūdzētais Aivars Lembergs lēmumu nekandidēt Saeimas vēlēšanās pieņēmis, kā pats stāsta, pēdējā brīdī, braukdams mašīnā uz preses konferenci, kuru bija pirms nedēļas izsludinājis, lai droši vien paziņotu, ka kandidēs. Sak — braucu jau gan, taču — āreče, atkal neatbraucu! Vai — ar muti Rīgā, ar darbiem, kā vienmēr, Puzē.

Šis brauciens Lembergam turpinās gandrīz divdesmit gadus, kopš bijušais kompartijas funkcionārs aktīvi rausta atjaunotās Latvijas valsts politikas kloķus, pats vienmēr slēpdamies Ventspils pašvaldības aizkrāsnē. Vai vismaz apmēram divpadsmit — kopš spēlējas ar piesolījumiem nākt un pašam vadīt valdību. Apmēram tikpat ilgi viņam ir ieteikts un prasīts, lai legalizē savu politisko ietekmi un pats iziet cauri vēlēšanu dzirnavām. Taču “Lembergs iz mašīnas” nekad tā arī neparādījās un laikam vairs arī neparādīsies.

Lembergs ir bailīgs. Iesaistīties atklātā politiskā cīņā nozīmē arī riskēt zaudēt. Lembergs baidās zaudēt un negrib riskēt. Drošāk ir prasīt atbildību no citiem un uzstāties te kā politisko norišu komentētājam, te kā pravietim, te kā ākstam, kam nav jāatbild par runāto. (Atbildība likuma priekšā ir cits — tīrs kriminālstāsts, lai arī kā Lembergs mēģinātu tēlot starptautiskas sazvērestības upuri un politiski represēto.) Šāda politiskā šķīstība ļāva viņam prāvas sabiedrības daļas skatījumā saglabāt neiztērēta potenciāla solījuma pievilcību. Taču viss kādreiz beidzas, un “ni un ni” klīrēšanās pēdējā epizode pārcēlusi viņu no politisko jumpravu kategorijas politisko vecmeitu kārtā.

Pirmo reizi Ventspils mērs ieminējās par premjerministra amatu pirms 7.Saeimas vēlēšanām 1998.gadā, sev raksturīgajā kašķīgi klīrīgajā manierē paziņodams, ka nepiekristu pieņemt šādu piedāvājumu, kaut gan neviens viņam neko tādu nebija piedāvājis. Tomēr — “reizēm gribas tās valsts lietas sakārtot”.

Bija beidzies viņa politiskās ietekmes monopols, kad viņš izmantoja “valsts interesēm”, kā parasti dēvē savu kabatu, jebkuras un visas partijas, kam ietekme valdībā un Saeimā — “Latvijas ceļu”, TB/LNNK, “sociķus”, “zemniekus”, viss vienalga. Nāca Andris Šķēle ar savu Tautas partiju.

Cīņa bija uz vismaz politisko dzīvību un nāvi. (Vienubrīd Lembergs publiski apsūdzēja Šķēli, ka tas gatavojot pret viņu atentātu, bet 1999.gadā esot pateicis Valdim Birkavam, ka “būs Šķēles valdība — būs pedofilijas skandāls, nebūs Šķēles valdības — nebūs arī skandāla”. Šķēles valdība bija, un sekoja arī apsūdzības pedofilijā no Saeimas tribīnes.) Turklāt politikā pēc savas daļas ielauzās arī Ainārs Šlesers, kas bija atskārtis šā biznesa plašās iespējas.

Tas bija Lembergam sarežģīts laiks. Taču 2001.gadā viņš noslēdza ar Šķēli leģendāro vienošanos “par uzņēmējdarbības vidi”, un 8.Saeimas vēlēšanās 2002.gadā draudēšana ar iešanu politikā viņam nebija aktuāla.

Taču pēdējās vēlēšanās pirms četriem gadiem Lembergs jau bija ZZS “premjerministra kandidāts”. Prokuratūra bija izvirzījusi viņam apsūdzības vienā no krimināllietām, bet politiskā cīņa bija vienkārši par “treknās” Kalvīša, Šlesera un Lemberga koalīcijas palikšanu pie varas, un tas izdevās, pašam nekandidējot.

Šajās vēlēšanās būs citādi. Trekno gadu gāzētāji cīnās par politisko izdzīvošanu — pat Šķēli “valsts kā uzņēmuma” zaudēšanas draudi izdzinuši no “Mākoņiem”. Bet Urbanovičam pēc uzvarētās kaujas par Rīgu šī ir izšķirīgā kauja par Latviju. Turklāt apsūdzības Lembergam pašlaik ir nopietnākas nekā 2006.gadā. (Kukuļņemšana sevišķi lielos apmēros, noziedzīgi iegūtu finanšu līdzekļu legalizēšana, dienesta viltojums, piedalīšanās aizliegtos mantiskos darījumos, ļaunprātīga dienesta stāvokļa izmantošana un citi noziegumi.)

Bailes pazaudēt nedeklarēto politisko ietekmi un bailes nokļūt cietumā acīmredzot bija galvenais dzinulis, kas pamudināja viņu gan beidzot nopietni apsvērt kandidēšanu vēlēšanās, gan no šā nodoma pēdējā brīdī atteikties.

Nezinām, kurš un ko Lembergam palīdzēja domāt ceļā uz preses konferenci, taču viņa lēmums kandidēt Rīgā varēja izraisīt sekas, kuras izjauktu pēc vēlēšanām ieplānoto spēku izkārtojumu. Rīgā vairāk nekā puse viņa atbalstītāju ir “krievvalodīgie”. Rezultātā nākamajā Saeimā Urbanovičam varētu būt tikai otrā vai trešā lielākā frakcija, bet Šķēles un Šlesera varbūt vispār tur nebūtu. Kremlinu valdība nesanāktu. Lembergs noteikti nebūtu premjerministrs, dirnētu vai ārdītos Saeimā kā viens no simta, ja arī valdošās koalīcijas deputāts. Un pat deputāta imunitātes pret kriminālvajāšanu viņam nebūtu — šāds Saeimas sastāvs balsotu par atļaujas došanu kriminālvajāšanas turpināšanai. (SC — kaut vai tikai aiz atriebības.)

Vēl ticamāk, ka pat līdz šādai bēdu ielejai Lembergs netiktu. Viņam ir pārāk ilga un bagātīga politisku un saimniecisku darījumu ēna, lai cerētu, ka Šķēlem, Šleseram un Urbanovičam nav pilni koferi potenciāli nāvējoša “kompromata” un ka viņi to neliktu lietā, kad būtu apdraudēta pašu politiskā izdzīvošana un labklājība.

Iespējams, ka tieši šāda vēsts Lembergam kaut kā atausa ceļā uz preses konferenci. Glābt savu ādu ir pat svarīgāk nekā kabatu. Izvēle bija skarba, un tā vietā, lai gaidītu, vai “partneri” uzmetīs viņu, Lembergs uzmeta “zaļos zemniekus” un savus vēlētājus. (“Pārgrieza rīkli savu vēlētāju sapnim,” kā to dzejiski saka “Latvijas Faktu” Aigars Freimanis.)

Paziņodams – nekandidēs tāpēc, ka ZZS tā kā tā neiegūs “absolūto vairākumu”, kas esot nepieciešams, lai viņš kļūtu par premjerministru, Lembergs faktiski pateica saviem un ZZS vēlētājiem: nebalsojiet par mani un partiju, kuras premjerministra kandidāts esmu, jo es nekad nebūšu premjerministrs, vienalga, vai kandidēju, vai nekandidēju.

Šokā par notikušo arī ZZS nominālais līderis Augusts Brigmanis nesakarīgi skaidrojas, ka tas jau esot vienalga, vai Lembergs ir vai nav sarakstā, jo viņš tāpat paliekot apvienības “premjerministra kandidāts”. Un — ka esot pat labāk neiegūt pārāk daudz vietu Saeimā un nebūt pārāk “stipriem”, labāk būt “zelta akcijas” turētājiem. Proti, Brigmanis saka — mēs tagad vairs nedabūsim tik vietu Saeimā, cik būtu dabūjuši bez Lemberga kūleņiem, taču balsojiet par mums tāpēc, ka gribam būt vienalga kādā valdībā.

Grūti iedomāties, ka rūdītais politikas ilgdzīvotājs Lembergs nesaprot, ko ir izdarījis. Var tikai iedomāties, cik biedējošai viņam vajadzēja šķist alternatīvai.

Vai Lembergam vispār bija kāda pašam tīkama izvēle? Kurā brīdī viņš varēja vērst sev par labu nenopietni sākto spēlēšanos ar piesolījumiem vadīt valdību? Diezin vai tāds brīdis bija. Sauciet to par karmu, par “dots devējam atdodas” vai par “darbs dara darītāju”, taču redzam, ka pat konsekventa atteikšanās uzņemties atbildību par politikā darīto neatbrīvo no pienākuma agrāk vai vēlāk par to samaksāt.

Bet, ja paraugās no vēlētāju viedokļa, ilūziju zaudēšana ir veselīgs process, lai arī kā “premjerministra kandidāta” Lemberga politiskais sepuku ietekmēs šo vēlēšanu iznākumu.

Komentāri (36)

mary75 23.07.2010. 12.10

Es gan nedomāju, ka tai Lemberga kandidēšanai vai nekandidēšanai būtu kāda liela nozīme.
Pirmkārt, manuprāt, vairumam jau sen bija skaidrs, ka viņš nekandidēs.
Otrkārt, viņa faniem tas viss it neko nenozīmē.
Šis ir tas gadījums, kaut kas līdzīgs ticībai, kur faktiem nav nekāda nozīme, būtu tas Lembergs kaut iesēdināts, “ticīgie” tāpat viņu dievinātu un domātu, ka tā ir politiska izrēķināšanās, un viņš ir nevainīgs, un, ja pat ir vainīgs, kas tur liels, visi tā dara.
Lembergs ir iemantojis lielu popularitāti “antisorositu” un pilsoniskās sabiedrības pretinieku, un “stingrās rokas” piekritēju vidū, un šos cilvēkus ar argumentiem pārliecināt grūti.
Lemberga 37% reitings ir diagnoze Latvijas sabiedrībai, un, vai Lembergs kandidē, vai nekandidē, tas neko nemaina.

+21
-3
Atbildēt

1

    astra_ozo > mary75 23.07.2010. 12.44

    Ja patiesa ir Ozoliņa ziņa, ka Lembergam ir liela popularitāte “krievvalodīgo vidū, tad jau latvieši nemaz tik stulbi nav…
    Tas, ka regulāri un bieži uzraujamies uz Zīgeristiem un citiem čeveriem, tiešām izskatās nepatīkami.

    +4
    0
    Atbildēt

    0

ltvpanorama 23.07.2010. 13.01

visas lielās cīņas kā tas pieņemts pie tarakāniem, joprojām notiek zem tepiķa..kā tas viss ir apbriebies..tiem jau protams nepielec, ka viņi vairs nespēj ne pārvaldīt, ne vairs pat daudz maz jēdzīgi ko sashēmot..krievi viņus ir nopirkuši ar visām parpalām un vissūnainākais šajā shēmā ir tas ka šķiet ka visus diedziņus rausta maktenie gazificētāji un no Maskavas uz Antonijas ielu atkomandētie scenāristi.. tiesa nau jau tik atklāti kā 1940 gadā..bet laiki jau ar ir citi..jo arī Maskavā cik var spriest nekādas īpašas attīstības un svaigu vēsmu nav, tur jau tā pati bēdā,zaudējot varu var “zagremetj” aiz restēm un tur daudz neviens neauklēsies kā pie mums ..tāpēc jākrampējas visiem spēkiem varas krēslu atzveltnēs.. izkurtējusī vecā mafija, kamēr bija jaunāki viss cepās, bet tagad paverāties, kā uz viņu fona, jaunākais no mafijas – neizglītots pacans ar aligatora manierēm, daudziem, tiesa arī ne visai domājošiem ,cilvēciņiem ar aitu bara vidējo intelektu, izliekas pēc Saulveža..

+18
-2
Atbildēt

0

buchamona 23.07.2010. 12.03

Pilnīgi pierītu Ozoliņa viedoklim par to, ka Lembergs varēja izjaukt SC vēlēšanas Rīgā un tādēļ tāds lēmums tika pieņemts – Lembergam nekandidēt. Nu, tagad, kad Lemberga kārts ir kritusi – viss ir atkarīgs no latviešiem pašiem, vai šis lielais projekts SC+ PLL tiks īstenots, jeb tomēr izdosies migrantus atsēdināt tur, kur viņiem pienākas sēdēt, nu jau kopā ar PLL.

+18
-4
Atbildēt

0

@

Komentāri nav iespējoti šim rakstam

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu