Salomes fināls ir Hermaņa pareģojuma piepildījums: cilvēces radītie nemirstīgie monstri paverdzinās savus demiurgus. Foto — Agnese Zeltiņa.
Riharda Štrausa Salome mūsu Baltajā namā izskan kā nežēlīgs pravietojums par cilvēci, ko paverdzinās pašas radītā dievība
Paredzams, ka pasaule, kuru uz Latvijas Nacionālās operas un baleta skatuves radījis režisors un scenogrāfs Alvis Hermanis, īstenosies visai drīz — tuvākajā piecgadē. Skatuves dziļumā piekārtais ekrāns informē, ka ir 2030. gads un Izraēlas zinātnieku pūliņi ir rezultējušies biorobotā, kam dots Jāņa Kristītāja vārds — «Johanāns». Izrādei sākoties, pie pasaules garīgā centra — Jeruzalemes Raudu mūra — lūdzas visi, kam ir, par ko lūgt.
Alvis Hermanis daudzkārt uzsvēris, ka operrežijā viņš par savu galveno uzdevumu uzskata telpas veidošanu. Šajā Salomē telpa reizē ir arī laiks un apstākļi — vispārējs apdraudējums. Apdraudējumi ir vairāki, un par dažiem var izlasīt tikai programmas bukletā.
