Agnese 2022. gada nogalē un tagad
Otrā iespēja — tā Ir žurnāliste Agnese Meiere uztvēra bariatrijas jeb kuņģa pārveidošanas operāciju, kas tika veikta pirms gada. Pateicoties tai, viņa ir zaudējusi gandrīz 60 kilogramu un atguvusi spēju kustēties
Kopā ar draudzeni un krustmāti lidoju uz Barselonu. Apsēdos lidmašīnas sēdeklī un, sameklējusi aiz krēsla aizslīdējušo drošības jostu, grasījos to aizsprādzēt, kad konstatēju — nesanāk, josta ir par īsu. Precīzāk — esmu šai standarta jostai par resnu. «Vai es varu palūgt papildu jostu, lūdzu?» ar kaunā piesarkušu seju klusi pajautāju stjuartei. Šī apkaunojošā aina lika man pieņemt lēmumu. Reizi par visām reizēm atbrīvoties no liekā svara, lai ko tas maksātu.
Resnā!
Lai gan tagad esmu, kā pati smejos, sēdoša suņa augumā, bērnībā nepareizas hormonu darbības dēļ biju garāka par citiem bērniem. Un arī smagāka. «Tā vienkārši bija kļūda programmā,» pirms dažiem gadiem, izskaidrojot disfunkcijas iemeslus, man sacīja endokrinoloģe. Kamēr vienaudži auga lēnītēm un nemanāmi, es izstiepos kā sēne pēc lietus. Ārsti prognozēja, ka man augums būs tikai 140 centimetru, taču notika brīnums — izstiepos par desmit centimetriem garāka. Sākot skolas gaitas, biju garākā un arī masīvākā klasē. «Resnā!» šādas replikas no skolas biedriem dzirdēju jau kopš sagatavošanas klases. «Uzvelc jaciņu, lai neredz, cik tev resns dibens,» norādīja lauku vecvecmamma.
«Jums steidzami kaut kas jādara ar viņas svaru, citādi būs problēmas ar sirdi,» viesībās visu ciemiņu klātbūtnē paziņoja radu lokā esošs medicīnas zinātņu doktors. «Nekad negriez nost matus, tas ir tavs vienīgais skaistums,» norādot uz manu biezo, līdz ceļgaliem garo bizi, sacīja aerobikas trenere un fizkultūras skolotāja. Pedagoģe, kura uz meitenēm, kam bija kaut grams liekā svara, skatījās kā uz bezcerīgiem gadījumiem.
Lai gan mīlēju savus Jelgavas vecvecākus, ar šausmām gaidīju reizes, kad braucām pie viņiem uz svinībām. Viņi bija kā apsēsti ar svēršanos — ballītes vidū no pagultes tika izvilkti svari. Radi cits pēc cita kāpa uz tiem, bet pārējie skaļi komentēja. Neatceros, kurā klasē mācījos, kad svari rādīja, ka esmu 60 kilogramu smaga. Neatminos, vai kāds kaut ko sacīja. Taču šausmīgo kauna un vainas sajūtu atceros vēl šodien.
Saskatījusies ārzemju žurnālos vai kaut kur saklausījusies, biju pārliecināta, ka normālai sievietei jāatbilst parametriem 90-60-90. Katru dienu mērījos ar metramēru un pārdzīvoju par liekajiem centimetriem. Kaut arī bērnības fotogrāfijas rāda, ka biju masīva, bet ne aptaukojusies, agri pieņēmu — esmu resna, tātad citāda nekā pārējie. Neiederīga, otrās šķiras cilvēks.
Ar šo sajūtu esmu dzīvojusi katru sava mūža dienu. Mierinājumu meklēju grāmatās, paralēlajā pasaulē, kur varēju izdzīvot svešas, daudz laimīgākas vai nelaimīgākas dzīves. Mūsu padomju laiku privātmājā bija ogļu apkures katls, kuru drīkstēja kurināt tikai pieaugušie. Tāpēc, pārnākot no skolas, no aukstuma slēpos gultā, zem segas. Atceros — uztaisīju karstu tēju, trīs maizītes un paņēmu grāmatu. Tāds mazais laimes komplektiņš. Un ja vēl sekcijas antresolā izdevās atrast mamammas noslēptās šokolādes konfektes…
Pirmo diētu, šķiet, sāku ievērot otrajā klasē. Tāpat kā ideālās sievietes parametrus, arī to atradu ārzemju žurnālā. Vairs neatceros, ko tieši ēdu vai neēdu, taču jutos dikti priecīga, ka beidzot būšu tāda kā visi. Līdztekus diētai kopā ar piecus gadus vecāko māsīcu ik rītu gājām uz skolas sporta laukumu skriet. Tā sākās mans mūža maratons — diēta, sports un… noraušanās. Neizbēgami katrai diētai un sportošanas posmam sekoja atkritiens. Kad ēdu visu, kas bija pa rokai, jo īpaši saldumus, kas radīja īslaicīgu laimes sajūtu. To, ko, sēžot uz diētas un sportojot, zaudēju, ar uzviju atguvu. Un tā atkal un atkal. Vēl vairāk nostiprinot pārliecību, ka esmu neveiksminiece, neizdevies cilvēks.
Manu ticību savai nevērtībai pastiprināja tas, ka visi mani pameta — vectētiņš, kurš mani ārkārtīgi mīlēja, nomira. Tētis izšķīrās ar mammu un (no manis!) aizgāja. 90. gadu krīzes laikā mamma bija spiesta strādāt un dzīvot Jūrmalā. Dzīvoju ar mammu, bet jutos pamesta. Viss iepriekš minētais mani mudināja meklēt palīgu un atbalstītāju — ēdienu.
Apburtais loks kļuva aizvien nepārraujamāks un griezās arvien ātrāk. Diēta, sports, noraušanās, diēta, sports, noraušanās. Pēdējos gados liekā nasta kļuva aizvien nepanesamāka visās nozīmēs. Bija grūtības atrast skaistu, manam izmēram atbilstošu apģērbu, emocionāli jutos kā vraks — katra neveiksmīgā diēta, un tādas bija visas, pastiprināja mazvērtības sajūtu. Arvien grūtāk bija saņemties nākamajai diētai. Bija grūti staigāt, pat pēc neilgas būšanas uz kājām sāpēja gūžas, muguras lejasdaļa.
Liekā svara dēļ jutu — arī apkārtējie mani uztver kā otršķirīgu. Un skatās ar tādu kā žēlumu. Būšu godīga, resnos sabiedrībā nemīl, tāpat kā visus pārējos, kuri kaut kāda iemesla dēļ neiederas standartā. «Kā tu varēsi vadīt cilvēkus, ja netiec galā ar savu lieko svaru,» atceros vārdus, ko kolēģei, kura mocījās ar līdzīgām problēmām, darbavietā sacīja priekšniece.
Izeju no situācijas neredzēju. Sapratu, ka jāmeklē psiholoģiskā palīdzība, bet atdūros pret finansiāliem šķēršļiem — nevarēju atļauties vairākus simtus mēnesī tērēt psihoterapeitam. Tajās pāris konsultācijās, kuras apmeklēju, apjēdzu — esmu saldumu atkarīga, turklāt ciešu arī no kompulsīvās ēšanas, nekontrolējamām, saviem spēkiem neuzvaramām rīšanas lēkmēm. Jutos nomākta, bieži domāju par to, ka dzīvei nav jēgas.
Rakstot par medicīnu, diezgan bieži lasu medicīnas žurnālus. Pirms dažiem gadiem kādā no tiem izlasīju profesora rakstu kolēģiem par bariatrijas operāciju, ar kuras palīdzību samazina vai pārveido kuņģi, palīdzot atbrīvoties no liekā svara. Vai tiešām man ir cerība? Kad par šo tēmu mēģināju runāt ar ģimeni, vīramāte izplūda asarās. Es sevi iedzīšot kapā — kāpēc veselam cilvēkam jāoperē vesels kuņģis?!
Bedre, kurā biju iekritusi, kļuva vēl dziļāka. Patiešām, kas es par cilvēku — pati sevi esmu novedusi tik tālu, ka resnuma dēļ vairs nespēju pakustēties, un nu vēl ļaušu sevi graizīt. Šī doma jāatmet.
Bumba ar laika degli
Gāja gadi, svars auga. Ko tikai nebiju izmēģinājusi! Kefīra, sīpolzupas, olbaltumvielu diētu. Biju badojusies, ēdusi zemei līdzīgus graudiņus, kļuvusi par Svara vērotāju, vēlāk Figūras draugu ierindnieci. Kārtējā «diēta—sports» uzplūdā biju arī veikusi pārbaudes pie sporta ārsta un noskaidrojusi, ka ar savu dzīvesveidu esmu sabeigusi vielmaiņu, tā darbojas ārkārtīgi švaki. Iekustināt varot ar sportu. Bet kāds tur sports… Es nevarēju pakustēties.
Ar bažām gaidīju brīvdienu izbraucienus — zināju, ka jau pēc viena nosoļota kilometra man sāpēs labā gūža un nenormāli lauzīs muguras lejasdaļu. Bieži sapņos redzēju, ka man jāiekāpj autobusā, bet es to nevaru izdarīt. Nevaru atsperties un uzvilkt savu smago ķermeni pa pakāpieniem. Dēls, kuram kustība ir lielākais prieks, mudināja izbraukt ar riteni, doties skrituļot. Nopietni? Uzņemot ciemiņus, nevarēju trīsreiz aiziet no virtuves līdz viesistabai, bija jādzer pretsāpju tablete. Ja bija kaut kur jānokļūst, ar auto piebraucu maksimāli tuvu objektam, lai tālu nav jāstaigā. Kāda tur skrituļošana vai velobraukšana! Nemaz nerunājot par apģērbu — to iegādāties kļuva aizvien grūtāk, pārdevējas bieži teica: «Lielo izmēru diemžēl nav.» Izvairījos arī no bildēšanās, bija nepatīkami uz sevi skatīties fotogrāfijās.
Un vēl es sapratu — ja neko nedarīšu, miršu. Savā žurnālistes darbā desmitiem reižu biju rakstījusi par lieko svaru, un man bija skaidrs, ka sēžu uz bumbas ar laika degli. Kad tā sprāgs, savu veselību vairs neglābšu. Augsts asinsspiediens, locītavu problēmas, diabēts, hormonu disbalanss, paaugstināts vēža risks ir mana nākotne. Kā izrādījās vēlāk, jau ilgi cietu arī no depresijas.
Lieks vesels kartupeļu maiss
2021. gadā manā dzīvē sākās pārmaiņas. Ārstējoties no depresijas, satiku klīnisko psiholoģi Anitu Irbīti. Viņa man palīdzēja, kā mēdz teikt psiholoģijā, sastapties ar savu iekšējo bērnu, atpazīt un izprast savas izjūtas un emocijas. Vērtīga un palīdzoša pieredze, bet… ir lietas, ar kurām netiek galā pat labākie speciālisti. Tēlaini sakot, biju aizmirsusi, ka cilvēkam nepieciešama ne tikai horizontāle, bet arī vertikāle.
Sastapu Elaini Brazilu Bērziņu, kristieti, lektori, izaugsmes un komunikācijas treneri. Arī kopā ar Elaini izgāju cauri daudziem saviem emocionālajiem līkločiem, kopā lūdzām Dievu. Pēc tam kristīgā sieviešu retrītā piedzīvoju, kā izzūd mans «nederīga, nevienam nevajadzīga» cilvēka komplekss. Sajutos emocionāli brīva, it kā no krūtīm tiktu novelts akmens.
Jā, bet kā tad fiziskais ķermenis? Liekais svars? Arvien biežāk iedomājos par kuņģa operāciju, meklēju informāciju medicīnas žurnālos, sīki izpētot, kā un ko operēs, kādas operācijas tehnikas tiks izmantotas, un pat to, kādas skavas liks manā kuņģī. Sapratu, ka ar tik lielu svaru šī ir mana vienīgā un pēdējā iespēja.
Man bija milzīgas bailes no operācijas — no tā, ka tās laikā varu nomirt. Taču tikpat bail bija nomirt no aptaukošanās. Par to, ka agri vai vēlu tas notiks, man nebija šaubu. Un vēl jau pastāvēja risks, ka drīz neizturēs arī mājas svari. Būdama 150 centimetrus gara, svēru 126,6 kilogramus… Ik dienu nēsāju līdzi veselu kartupeļu maisu!
Noskaidroju, kurās klīnikās Latvijā veic bariatrijas operāciju, bet uz konsultāciju vēl nepieteicos. Toties visiem ārstiem, ar kuriem sanāca darīšana, (pat zobārstam!) vaicāju, ko viņi domā par kuņģa operāciju. Katram bija kāds pozitīvs stāsts, ko pastāstīt. Spēcīgs motivators beidzot rīkoties izrādījās minētais lidojums uz Barselonu. Bet visspēcīgākais tomēr bija bailes no priekšlaicīgas nāves un nespēja kustēties.
Pieteicos konsultācijai pie ķirurga vienā no lielajām klīnikām. Man neprasīja svaru, laikam jau tāpat viss bija skaidrs. Taču izstāstīja, ka iespējamas divu veidu operācijas. Viena, vienkāršāka, kuras laikā nogriež daļu kuņģa. Otra — sarežģītāka, kad no kuņģa tiek izveidots mazs kuņģis, kuru pievieno zarnu traktam, apejot lielo kuņģi un trešo daļu no tievo zarnu sākumposma. Rezultātā ēdiens neuzkrājas kuņģī, bet taisnā ceļā nonāk tievajās zarnās, kur sākas gremošanas procesi un izdalās apetīti regulējošie hormoni. Man piemērotāks esot otrais variants. Jā, un gada laikā es zaudēšot vismaz pusi no liekā svara.
Pirmo dienu, nedēļu biju kā spārnos. Veicu nepieciešamos izmeklējumus, un jau tika nolikta operācijas diena. Arī operācijai nepieciešamos trīsarpus tūkstošus biju sakrājusi. Bet tad piezagās šaubas — ja nu es tomēr nomiršu, kas notiks ar manu bērnu? Facebook grupā, kurā apvienojušies tie, kam šāda operācija bijusi, lasīju veiksmes stāstus, bet starp rindiņām arī to, kādām grūtībām cilvēki gājuši cauri. Vai es to spēšu? Vai tiešām gribu, lai mana dzīve mainās par 180 grādiem? Izlēmu — nē, vēl ne. Un saslimu ar strutaino angīnu! Uztvēru to kā zīmi, ka lēmums neveikt operāciju bijis pareizs.
Vasara visu izšķīra
Tomēr jau drīz atkal konstatēju: ir tik grūti, ka operācija tomēr ir vienīgais risinājums. Pagājušā gada maijā pieteicos uz konsultāciju Siguldas slimnīcā pie daktera Oļega Kozlovska, izrunājāmies, norunājām operācijas datumu, bet smagi saslimu ar plaušu karsoni.
Tovasar saņēmu vēl simt un vienu apstiprinājumu, ka operācija ir mana vienīgā izeja. Uzreiz nespējot noteikt diagnozi par plaušu karsoni, man veica lumbālpunkciju, mugurkaula smadzeņu šķidruma paņemšanu. Kad vēlāk runāju ar dakteri, viņš minēja, ka liekā svara dēļ to bijis grūti izdarīt, jo bijis grūti atrast mugurkaulu…
Tovasar man pirmo reizi mūžā uzpampa kājas — vienīgās kurpes, kuras varēju uzvilkt, bija tādas kā vecmāmuļu čības. Daktere izrakstīja zāles, kas bija jādzer divas reizes dienā. Un tā visu vasaru. Un vēl tā bija pirmā vasara manā mūžā, kad ne reizi nenopeldējos, jo bija kauns rādīties pludmalē. Protams, nekur nebija pazudušas ierastās muguras, gūžu sāpes, gandrīz katru dienu dzēru pretsāpju tabletes. Nolēmu — viss, tā dzīvot vairs nevaru un negribu. Un vēlreiz pieteicos operācijai.
No manis vairs neaizbēgt
Par savas jaunās dzīves sākumu uzskatu 2023. gada 19. oktobri, dienu, kad man veica operāciju. Protams, biju nobijusies, satraukta, raudāju par to, ka savas rijības un ēdiena atkarības dēļ nepieciešams griezt, bojāt savu organismu. Raudāju par to, cik ļoti sev esmu nodarījusi pāri. Taču reizē ticēju tam, ka viss izdosies, ka man tiks dāvāta vēl viena iespēja, kuru negribu sabojāt.
Ierodoties slimnīcā, iztaujāju māsiņas. Kā klājies citiem pacientiem? Vai nākamajā dienā stipri sāp? Kā nedēļu pēc operācijas, kā noteicis ārsts, iztikt bez ēšanas? Māsiņas tikai raustīja plecus, katram esot citādi. Ak, jā, nesen bijis pacients ar tik lielu ķermeņa svaru, ka nav bijis iespējams viņu operēt. Proti, operācijas laikā jāpaceļ akna, bet tauku dēļ tas nav izdevies. Ar domu, vai tikai arī es nebūšu pārāk resna operācijai, narkozes iespaidā aizmigu. Atjēdzos intensīvās terapijas zālē apdullusi, bet priecīga — esmu dzīva, man viss izdosies!
Nākamajā rītā pamodos palātā, kas vairāk atgādināja viesnīcas istabiņu. Izrādījās, ka naktī uz turieni jau biju aizgājusi savām kājām, to gan neatcerējos. Ienāca māsiņa, atnesa sulu. Drīkstēju izdzert tikai 50 gramus. Bailīgi paņēmu vienu malciņu, otru… Nekas nenotika. Nekur nespieda, nesāpēja. Dakteris esot licis celties kājās un staigāt, cik vien daudz iespējams. Piecēlos. Hm, sajūta tāda, it kā operācija nebūtu notikusi. Jā, uz vēdera pieci plāksteri, bet sāpju nekādu. Ahā, tātad esmu viena no resnajiem, kurus nevar pat operēt… Caurumi uztaisīti, bet operācija nav veikta. Žēl…
Staigājot pa gaiteni, satiku ķirurgu. Ak tad nesanāca mani izoperēt? Dakteris pārsteigts — kā nesanāca?! Kad saprata, ko esmu izdomājusi, sāka smieties. Nē, operācija ir veiksmīgi noritējusi, lai tikai turpinot staigāt. Todien pa slimnīcas gaiteni nogāju 8000 soļu. Iespējams, pretsāpju medikamentu ietekmē nesāpēja ne gūžas, ne mugura. Dakteris piedāvāja jau tajā pašā dienā doties mājās. Nē, nē, būdama bailule, atrunājos. Paskatīsimies, kas notiks rīt. Taču arī nākamajā dienā jutos labi. Malkoju atļauto sulu un pēcpusdienā pati pie auto stūres braucu mājās.
Nevaru teikt, ka atlabšanas periods būtu bijis ideāls, bija dienas, kad ārkārtīgi gribējās ēst. Bet drīkstēja tikai blendētu dārzeņu zupiņu. Trešajā nedēļā kaklu un kuņģi žņaudza sasmalcinātā vistas gaļa. Bija reizes, kad lūdzu palīdzību dakterim, jo šķita — esmu norijusi akmeni. Bieži sāpēja un reiba galva. Iespējams, pie pārlieku liela ēdiena un saldumu daudzuma pieradušais ķermenis šādi sauca pēc kārtējās devas.
Taču es izturēju. Nedēļu pēc nedēļas ievēroju visu ārsta nolikto, arī ik dienu centos nostaigāt 10 tūkstošus soļu. Sākumā bija grūti, sāpēja visas maliņas, bet ar katru dienu kļuva vieglāk. Un vieglāka kļuvu arī es. Atceros, 18. novembrī, mēnesi pēc operācijas, patēva dzimšanas dienā biju zaudējusi jau 13 kilogramus. Svinībās spriņģoju kā pavasarī no kūts izlaists teļš. Jutos laimīga, jo pēc daudzu gadu nevarēšanas atkal spēju skriet un dejot. Aprīlī biju zaudējusi jau 34 kilogramus, jūnijā — 46. Tagad — gandrīz 60. Pārmaiņas ir tik neticamas, ka jūtu — manas smadzenes tām dažkārt netiek līdzi. Ir dienas, kad joprojām jūtos milzīga. Izvēloties apģērbu, bieži paņemu drēbes, kas ir pāris izmēru par lielu. Man vēl jāpierod pie jaunās dzīves un jaunās sevis.
Operācija nenozīmē, ka varu dzīvot, kā vēlos, un bezgalīgi tievēt. Man visu mūžu būs jāievēro noteiktais režīms — trīs ēdienreizes dienā, katrā apēdot ne vairāk par 150 gramiem ne pārāk trekna ēdiena, tajā skaitā pietiekami daudz olbaltumvielu. Un vēl divas uzkodu reizes, izdzerot 100—150 gramus kefīra vai olbaltumvielu dzēriena. Man jāpiedomā pie vitamīnu un dažādu organismam svarīgu vielu uzņemšanas, kas ar ēdienu īsti labi neizdodas. Jāizvairās no saldumiem, kas bijušajam saldumholiķim nav viegli. Nesen, apēdot gabaliņu marcipāna, piedzīvoju pirmo dempinga sindromu jeb diskomfortu pēc saldu vai treknu ēdienu apēšanas, ar kuru tiek piedraudēts visiem bariatrijas pacientiem. Sāka reibt galva, šķita — tūlīt zaudēšu samaņu. Varbūt labi, ka tā, jo gada laikā, zaudējot gandrīz pusi no sava svara, ir diezgan viegli aizmirst to, kāda biju un kā jutos.
Jā, bet kāpēc es to visu rakstu? Tāpēc, ka katram «holismam» ir savs cēlonis un iemesls. Tāpēc, ka aiz plašā smaida, melniem jociņiem un ārējas bravūras «holiķi» slēpj savas patiesās sajūtas. To, ka jūtas otršķirīgi, nevērtīgi. Un tāpēc, ka katrs cilvēks tomēr ir pelnījis otro iespēju. Diemžēl ne katram tā dota, bet man ir.
Kas ir mainījies, un ko es spēju tagad? Uzvilkt par sešiem septiņiem izmēriem mazāku apģērbu. Atkal staigāt augstpapēžu kurpēs, ko nebiju varējusi vismaz pēdējos desmit gadus. Bez īpaša noguruma un sāpēm mugurā, gūžās un pēdās nostaigāt 30 tūkstošus soļu. Braukt ar velosipēdu, skriet, sajūtot nevis dūrēju sānos, bet pieaugošu laimes sajūtu. Bez aizelšanās uzskriet, nevis lēnām uzvilkties sestajā stāvā.
Ir dienas, kad man ir tik daudz enerģijas, ka jūtos kā nenogurdināmais Duracell reklāmas zaķītis. Mans dēls radiem stāsta, ka «no mammas tagad ir daudz grūtāk aizbēgt». Ik dienu saņemu komplimentus par to, cik labi izskatos, kā esmu mainījusies. Tas priecē. Bet visvairāk priecājos par to, ka esmu dzīva un spējīga kustēties. Ka man bija iespēja apstāties bezdibeņa malā un tajā neiekrist.
P. S. Nākamajā gadā Latvijā pirmoreiz tiks īstenots Eiropas Savienības finansēts pilotprojekts, kura laikā 250 cilvēkiem apmaksās bariatrijas jeb kuņģa samazināšanas operāciju, kā arī nodrošinās tālāku aptaukošanās ārstēšanu. Samaksu par šo pakalpojumu ārstniecības iestāde gan saņems tikai pēc tam, kad tiks sasniegts norādītais rezultāts — liekais svars sešu mēnešu laikā pēc operācijas samazināsies vismaz par 25% , bet gada laikā — par 50%.
