Krievijas armijas izvešanas stāsts – kā uzvarēt diplomātiskās kaujas?

Šonedēļ aprit 30. gadadiena, kopš Latvijas teritorija tika atbrīvota no Krievijas armijas pamatvienību klātbūtnes[1].

Šim notikumam ir ne tikai dziļi simboliska, bet arī politiska un juridiska nozīme, jo tas bruģēja ceļu uz valsts pilnīgas suverenitātes atgūšanu un izraušanos no Krievijas postkoloniālajām lamatām. Taču mazāk zināms stāsts ir šī procesa starptautiskā dimensija Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) ietvaros, un šīs organizācijas loma mūsu interešu aizstāvībā laikā, kad mūsu jaunatgūtais valstiskums vēl bija salīdzinoši trausls.

1991.gada augustā Latvija atjaunoja neatkarību pēc vairāk kā piecdesmit gadu okupācijas jūga, un atjaunoja savu aktīvu klātbūtni starptautiskajās attiecībās. Taču uzreiz pēc neatkarības atjaunošanas, par spīti Dziesmotās revolūcijas eiforijai, kļuva skaidrs, ka Latvijas patiesa suverenitāte tiks iegūta tikai pēc plašas starptautiskas atzīšanas un pilnas kontroles pār savu teritoriju, panākot Krievijas karaspēka izvešanu. Tie arī bija atjaunotā ārlietu dienesta galvenie uzdevumi.

Viens no pirmajiem soļiem bija iestāšanās ANO 17.septembrī, vienā dienā ar abām pārējām Baltijas valstīm un, interesantā kārtā, arī ar Dienvidkoreju un Ziemeļkoreju. Dalība ANO pavēra arī ceļu Latvijas dalībai citās starptautiskās organizācijās gan Eiropā, gan globālā mērogā.

Lai gan Krievija un PSRS atzina Latvijas neatkarību, mūsu teritorijā joprojām bija izvietots apmēram 80 000 liels okupācijas karaspēks[2], ieskaitot kara floti, gaisa spēku vienības, tanku pulkus, raķešu bāzes. Nekavējoties tika uzsāktas divpusējās sarunas ar Krieviju par šo militāro vienību izvešanu no Latvijas.

Diezgan drīz kļuva skaidrs, ka Krievija vēlējās paturēt savu ietekmes sfēru Baltijā. Krievija pie katras iespējas centās kavēt sarunas, sasaistot armijas izvešanas jautājumu ar minoritāšu un cilvēktiesību situāciju Latvijā un Igaunijā.

Lai arī jau pašā 90.gadu sākumā Krievija bija piekritusi sava karaspēka izvešanai no Austrumvācijas, Polijas, Čehijas un Ungārijas, tomēr Baltijas gadījumā divpusējas sarunas risinājās lēni.

Tāpēc Baltijas valstis pieņēma lēmumu internacionalizēt šo procesu, iesaistot starptautisko sabiedrību gan EDSO, gan ANO ietvaros. Jau 1992.gadā Baltijas valstis iesniedza ANO Ģenerālās asamblejas (ANO ĢA) rezolūciju ar aicinājumu izvest no Baltijas valstīm Krievijas karaspēku. Šīs rezolūcijas tika vienbalsīgi pieņemtas 1992. un 1993.gadā.

Šie starptautiskās sabiedrības atzinumi tika izcīnīti caur smagu diplomātisku lobiju, uzrunājot vairāk nekā 180 valstis, un mūsu nelokāmo sabiedroto – ASV, Dānijas, Zviedrijas un citu atbalstu. Svarīgu lomu spēlēja fakts, ka pēc Baltijas valstu lūguma ANO ģenerālsekretārs B.B.Gali nosūtīja uz Baltiju īpašu ziņotāju par armijas izvešanu, kurš nodrošināja procesa uzraudzību, sniedza nepastarpinātu informāciju, un publicēja ziņojumus par patieso situāciju Latvijā un Igaunijā. Tieši šie ziņojumi bruģēja ceļu uz vienbalsīgu rezolūciju pieņemšanu.

1994.gada 30.aprīlī armijas izvešanas līgums starp Latviju un Krieviju tika noslēgts un augusta beigās Krievija savu armiju izveda.

Taču ar šo stāsts nebeidzas. Paralēli armijas izvešanai Krievija jau 1992. un 1993.gadā iesniedza savu ANO ĢA rezolūcijas projektu par cilvēktiesību stāvokli Igaunijā un Latvijā. Neskatoties uz ANO misijas atzinumu, ka Latvijā un Igaunijā masveida cilvēktiesību pārkāpumu nav, Krievija turpināja iesniegt šo rezolūciju arī pēc armijas izvešanas. Bija skaidrs, ka Krievijas propagandai fakti nav svarīgi.

Uzzinot no sabiedrotajiem un partneriem, ka Krievija 1996.gadā atkal grasās iesniegt ANO ĢA savu nomelnojošo rezolūciju par cilvēktiesību situāciju Igaunijā un Latvijā, mūsu diplomāti atkal veica milzīgu lobija darbu 180 valstu vidū, lai atturētu Krieviju no šīs rīcības. Tomēr KF, ignorējot faktus un citu valstu viedokli, palika pie sava.

Tāpēc Latvijas un Igaunijas diplomāti nolēma rīkoties netipiski – pirms to paspēja Krievija, mēs pirmie iesniedzām savu rezolūcijas projektu par šo pašu jautājumu. Mūsu teksts bija tiešs – tas paredzēja, ka ANO ĢA ir izskatījusi šo jautājumu un nolemj to slēgt. Pēc ANO procedūrām, mūsu projekts bija jāskata pirmais un visas tālākās sarunas notika uz mūsu teksta bāzes. Tas deva iespēju Latvijai un Igaunijai nodrošināt savu interešu īstenošanu un, pateicoties Īrijas mediācijai, tika panākta vienbalsīga rezolūcija, kas izbeidza Krievijas iniciētā jautājuma skatīšanu ANO ĢA.

Rezumējot, ANO spēlēja būtisku lomu mūsu suverenitātes atjaunošanā, okupācijas armijas izvešanas jautājumā, kā arī Krievijas izplatītās dezinformācijas par cilvēktiesību pārkāpumiem Baltijas valstīs atspēkošanā. Tieši ANO sniegtie instrumenti un platforma mums ļāva internacionalizēt mums prioritāro armijas izvešanas jautājumu, gūstot starptautiskās sabiedrības atbalstu.

No šodienas skatpunkta raugoties, ANO piedzīvo zināmu krīzi, ņemot vērā ANO Drošības padomes nespēju pieņemt lēmumus par karu Ukrainā agresorvalsts Krievijas veto dēļ. Vienlaikus, atskatoties uz armijas izvešanas stāsta un cilvēktiesību jautājuma starptautisko dimensiju, mēs gūstam ieskatu, kāpēc ir vērts cīnīties par ietekmi ANO sistēmas ietvaros, un kāpēc ANO joprojām ir svarīgākais starptautiskais formāts, kur jāpanāk Krievijas, Baltkrievijas un citu agresoru izolācija.

Toreiz mēs redzējām, cik svarīgs ir sabiedroto atbalsts starptautiskajās organizācijās – tagad Latvijas pienākums būs palīdzēt panākt Ukrainas teritorijas atbrīvošanu no Krievijas karaspēka. Tāpēc Latvija ir izvirzījusi savu kandidatūru ANO Drošības padomes nepastāvīgā locekļa vietai 2026.-2027. gadam.

Uzvarām kara laukā ir izšķiroša nozīme, taču arī jāprot izcīnīt diplomātiskās kaujas.

Raugoties nākotnē, ir skaidrs, ka Latvijai ir jāturpina cīnīties par ietekmi ANO darba kārtības veidošanā, tai skaitā caur kandidatūru uz ANO Drošības padomi. Šobrīd ir novērojama aktīva, koordinēta un mērķtiecīga, Krievijas un citu autoritāro režīmu kampaņa ar mērķi sagrābt kontroli pār būtiskām ANO aģentūrām, komitejām un apakšorganizācijām. Šīs valstis vēlas izmantot ANO, lai izmainītu globālo izpratni, standartus, un likumdošanu par cilvēktiesībām, mediju brīvību, tiesiskumu, digitālajām tehnoloģijām, un dabas aizsardzību.

Mēs to nedrīkstam pieļautam.

 

Autori ir Baiba Braže, Latvijas ārlietu ministre, un Tomass Pildegovičs, ārlietu ministres padomnieks

[1] No Skrundas RLS Krievijas karaspēks tika izvests 1998. gada 31. augustā.

[2] Nacionālā enciklopēdija – padomju otrreizējā okupācija Latvijā.