Kādi ir pagājušā gada bronzas medaļnieces Latvijas hokeja izlases mērķi šopavasar pasaules čempionātā Čehijā, jautājam komandas kapteinim Kasparam Daugaviņam
Cik jauka vārdu spēle! Tikšanās ar Kasparu Daugaviņu mums norunāta Daugavas ledus hallē. Gatavošanās posmā tā ir izlases bāzes vieta, kur notiek gan ledus, gan fiziskās sagatavotības treniņi un sportisti pavada vismaz pusi dienas. Intervijai halles kafejnīcā izvēlos galdiņu pie stikla, aiz kura redzams, kā uz laukuma trenējas mazās daiļslidotājas.
Lai arī ir tieši pusdienlaiks, Daugaviņš no maltītes atsakās. Tikko ieturējies kopā ar komandu. To paredz dienas režīms. Ko hokejisti ēd? Šoreiz bijusi dārzeņu zupa ar vistu un kartupeļu biezenis ar vistas girosu un salātiem. «Pēdējā laikā parasti ir klasiskie salāti, kas garšo visiem latviešiem, — gurķis, tomāts, salāts, krējuma mērcīte vai kefīriņš. Tie vienmēr tiek noēsti,» viņš stāsta. Kamēr notiek intensīvs treniņprocess, nekādu uztura ierobežojumu neesot. «Krāsnī var mest visu pēc kārtas.» Papildus Hokeja federācijas nodrošinātajām maltītēm bieži sanākot ēst arī kūkas, jo pavasara jubilāru komandā netrūkst. Sarunas laikā Daugaviņš malko tikai līdzpaņemto enerģijas ūdeni, kas sola samazināt nogurumu. Pārāk noguris gan viņš neizskatās, drīzāk nosvērts un koncentrējies darbam.
Tikšanās notiek dienu pirms izlases pēdējām pārbaudes spēlēm ar Norvēģiju. Tajās komanda grib parādīt labāko sniegumu, jo čempionāts jau pavisam tuvu. Pirmajā spēlē Latvija zaudēja ar 0:1, bet otrajā svinēja graujošu uzvaru — 8:0. Divus vārtus iesita Daugaviņš. Pirms tam mūsējie pārbaudes spēlēs divreiz uzvarēja Austriju, bet piekāpās Somijai un Šveicei. Dīvāna eksperti vērtēja, ka spēlētāji uz ledus izskatījās lēni. Daugaviņš to nenoliedz. Starp spēlēm ar somiem un šveiciešiem bijis daudz fizisko treniņu. Līdz ar to ķermenis uz brīdi vairs nav tik ātrs un jaudīgs. «Bet no treneriem sapratu, ka mums bija jāiziet tam cauri. Viņi gribēja mūs iedzīt fiziskajā bedrītē, tāpēc bija tāds rezultāts.»
Sarunas brīdī vēl nav nosaukts arī izlases sastāvs, bet jau zināms, ka traumu dēļ nevarēs spēlēt Rūdolfs Balcers, Kristiāns Rubīns, Ronalds Ķēniņš, kuri pērn palīdzēja izcīnīt bronzas medaļu. «Katru gadu kādam ir traumas vai kāds nevar tikt no Ziemeļamerikas. Ar to jārēķinās. Protams, katrs spēlētājs mums ir svarīgs, bet šī ir iespēja jaunajiem sevi parādīt,» Daugaviņš saka. Labā ziņa — jaunie nāk ar lielu degsmi un enerģiju. «Joņo pa laukumu kā traki un parauj līdzi arī mūs, vecos.» Daugaviņam ir 35 gadi, un pirms diviem gadiem, kad Latvijai neveicās Pekinas olimpiskajās spēlēs, viņš un Lauris Dārziņš paziņoja, ka aiziet no izlases. Tomēr atšķirībā no Dārziņa, kurš tagad ir izlases galvenā trenera asistents, Daugaviņš atgriezās laukumā. Vai tagad viņš nolicis termiņu, cik ilgi spēlēs? «Kamēr pēc klubu sezonas fiziski pietiek jaudas arī pasaules čempionātam, nākšu un cīnīšos par vietu sastāvā,» viņš atbild. «Tas ir fiziski grūti, bet tajā pašā laikā dod emocijas. To, ko izjutu pagājušajā gadā, būs grūti jelkad atkārtot.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.