Par nacionālā futbola stadiona būvniecību Lucavsalā

Par Lucavsalu
Lucavsalā mazdārziņus pilsētas iedzīvotājiem izveidoja 1907.gadā slavenais Rīgas mērs Džordžs Armitsteds. Viņš bija pārliecināts, ka dārzkopība palīdzēs pret sliktu uzvedību, žūpošanu, kā arī jaunajai paaudzei būs iespēja palīdzēt vecākiem un uzturēties dabā, nevis putekļainajās pilsētas ielās. Tas bija Dž.Armitsteds, kurš izveidoja Rīgas centra ielu tīklu tādu, kādu šodien to redzam. Viņš izveidoja bulvāru loku un parkus apkārt Vecrīgai, kas šodien ir Rīgas neatsverama vērtība Eiropas galvaspilsētu kontekstā. Dž.Armitsteda vadības laikā, cita starpā, uzbūvēja Rīgas zoodārzu, trīs slimnīcas, Mākslas muzeju, Latvijas Nacionālo teātri, 16 skolas, Vidzemes un Āgenskalna tirgu, pirmo elektrisko tramvaja satiksmi, ūdensvada un kanalizācijas tīklu un daudzas citas Rīgai tik vērtīgas lietas. Par zaļo vidi pilsētas centrā rūpējās arī mecenātu Vērmaņu dzimta, kas ieguldīja ļoti lielus personīgos līdzekļus, lai izveidotu Vērmanes parku, paplašinātu tā teritoriju starp K.Barona, Elizabetes, Tērbatas un Merķeļa ielām un ziedotu to pilsētai. Jau gadsimtu atpakaļ Rīgas ietekmīgākie iedzīvotāji saredzēja neatsveramu vērtību tajā, ka pilsētas apbūve attīstās līdzsvarā ar zaļo vidi, un zaļa ir ne tikai pilsētas nomale, bet arī centrs.

Mūsdienās Rīgas pilsētas vadības plāni par Lucavsalas attīstību pastāvīgi mainās – brīžiem uzņēmīgākie pilsētas funkcionāri panāca šīs salas sašķērēšanu pa kvartāliem un debesskrāpju būvniecības zonējumus, brīžiem pilsēta vērsās atpakaļ pie zaļās vides un unikālas ekosistēmas saglabāšanas, pat paredzot Lucavsalā ierīkot dabas liegumu.

Ziņa par pilsētas lēmumu Lucavsalā atļaut būvēt Nacionālo futbola stadionu (NFS) bija kā pērkona dārdiens skaidrā dienas laikā. Vēl pavisam nesen, šā gada 9.februārī un 8.martā Rīgas domes Pilsētas attīstības departaments rīkoja semināru un darba grupas ar mērķi izstrādāt Lucavsalas ilgtermiņa attīstības stratēģiju. Šim nolūkam pilsēta nolīga auditoru kompāniju KPMG Baltics.

Šo darba grupu secinājums bija viennozīmīgs – Lucavsala ir saglabājusies kā zaļā oāze galvaspilsētas sirdī un to ir nepieciešams saglabāt brīvu no komercapbūves, attīstot mazdārziņu un kopienas dārzu kultūru, kā arī pilsētnieku aktīvo atpūtu Mazās Daugavas krastā.

Lucavsalas situācija citu Eiropas lielpilsētu kontekstā ir unikāla ar to, ka sala, kas atrodas lielpilsētas centrā, 21.gadsimtā ir spējusi palikt ļoti “zaļa”, bez masveida apbūves. Šobrīd Lucavsalā mīt zaķi, lapsas, eži, stirnas, pīles un gulbji, zaļo pļavas, zied ziedi. Ņemot vērā globālo virzību uz ekoloģiju, videi draudzīgu un tuvu saimniekošanu, pašu audzēti, ekoloģiski dārzeņi, mūsu bērnu praktiska audzināšana dārzkopībā, kā pretstats digitālai izglītībai skolas solos, un atpūta Rīgā zaļā vidē, nevis” uz akmeņiem” vai ārpus galvaspilsētas, ir vitāli svarīga veselīgas sabiedrības attīstībai un dabas un tehnoloģiju balansam mūsdienu lielpilsētās.

ES finansēta projekta UrbanLIFEcircles ietvaros Rīgas domes Pilsētas attīstības departaments īsteno projektu, kurā līdz 2027. gadam Lucavsalā plānots izveidot sabiedrībai pieejamu dārzu ar bioloģiskās daudzveidības demonstrācijas zonu 4 ha platībā, kur iedzīvotājiem atpūsties un iegūt zināšanas par augiem, to nozīmi un tradicionālajām saimniekošanas praksēm. Būs pieejami augļu un ogu dārzi, kā arī piknika zonas. Dārzs sastāvēs no 0,6 ha mitrāja, 0,4 ha augļu dārza, 0,6 ha meža dārza, 1 ha augstvērtīgas pļavas, 1 ha kopienas dārza, 0,4 ha rekreācijas zonas. Rīgas domes Pilsētas attīstības departamenta projekta mērķis ir demonstrēt uz bioloģisko daudzveidību orientētu sistemātisku pieeju zaļo teritoriju apsaimniekošanā pilsētvidē, tai skaitā, atjaunojot mūsu klimatiskajai zonai piemērotas sugas, kā arī izglītojot privāto dārzu īpašniekus un mazdārziņu nomniekus, kā bioloģiskai daudzveidībai draudzīgāk apsaimniekot savu zemi.

Lucavsalas demonstrācijas zona tiks veidota kopā ar projekta partneriem – Tartu un Orhūsas ekspertiem, vietējām kopienām – iedzīvotājiem un NVO, vietējiem plānotājiem un citām ieinteresētajām pusēm. Lucavsalā būs dažādas augļu, dārzeņu, ogu, sēņu, garšaugu un koku sugas, tādējādi veicinot iedzīvotāju izpratni par bioloģisko daudzveidību un nostiprinot esošās zināšanas.

Projekts “Adaptīva sabiedrībā balstīta bioloģiskās daudzveidības pārvaldība pilsētu teritorijās, lai uzlabotu ekosistēmu savienojamību un veselību” (UrbanLIFEcircles) ir ES LIFE programmas līdzfinansēts projekts, kas norisināsies vairākās Latvijas, Igaunijas un Dānijas pilsētās. Projekta kopējais budžets ir 10 273 122 eiro, no kuriem Rīgas pašvaldībai paredzēti 1 523 398 eiro. Pašvaldības līdzfinansējums piecu gadu ilgam periodam ir 152 340 eiro. Projekta ietvaros būs iespēja piedalīties arī dažādās bioloģiskās daudzveidības uzlabošanas aktivitātēs Rīgā, kā arī savā dārzā. Projektu plānots īstenot līdz 2027. gadam.

Lucavsalā jau tagad ir dzīvība, un mazdārziņi labi sadzīvo ar Ķekavas grillparku, airēšanas bāzi, peldvietu, bērnu rotaļu laukumu un lielāko suņu pastaigu laukumu Rīgā. Iemesls, kādēļ mazdārziņu teritorijas vēl nav līdz galam sakoptas, ir tādēļ, ka Rīgas domei pastāvīgi nav bijusi skaidra vīzija par mazdārziņu nākotni, tādēļ arī plānveida ilgtermiņa saimniekošana ilgus gadus tur iztrūka. Pēdējos 2-3 gadus Lucavsalā aktīvi attīstās vairākas biedrības – Daugavkrastu dārzi, AUM, Kazas sēklis, Jumpravsala, Latvijas Arheoklubs – kas kopumā apsaimnieko vairāk nekā 1000 mazdārziņu. Gribētāji iekopt savu mazdārziņu stāv rindā, pieprasījums pēc mazdārziņiem pārsniedz piedāvājumu.

Pavisam nesen, šā gada sākumā mūsu biedrība Daugavkrastu dārzi plānoja no Rīgas domes paņemt nomā vēl vienu papildus zemesgabalu 1,5 ha platībā pie Lucavsalas ielas pretī K-Senukai veikalam. Vēsturiski arī tā ir bijusi mazdārziņu teritorija, bet pirms 20 gadiem mazdārziņi tajā tika nojaukti un teritorija pamesta. Rīgas dome šo teritoriju pienācīgi neapsaimnieko, tā ir aizaugusi un tajā gadu gadiem veidojas atkritumu izgāztuves. Mūsu biedrība piedāvāja šo teritoriju sakopt par saviem līdzekļiem, iztīrīt izgāztuves, savest kārtībā ceļus un takas un ierīkot 50 jaunus mazdārziņus, uz kuriem gribētāji jau stāv rindā. Bet Rīgas dome pēdējā mirklī šogad marta beigās atsauca nomas līguma parakstīšanu, tagad skaidrs kādu apsvērumu dēļ.

Par nacionālā futbola stadiona nepiecišamību

Latvijas Futbola federācijas prezidents Vadims Ļašenko vairākkārt medijiem un arī uzstājoties 9.aprīlī Rīgas domes seminārā par NFS attīstību Lucavsalā uzsvēra nepieciešamību Latvijā uzbūvēt UEFA standartiem atbilstošu futbola stadionu 16-20 tūkstošiem sēdvietu, jo Latvija esot vienīgā valsts Eiropā bez sava augstākajām UEFA prasībām atbilstoša futbola stadiona. Tas kalpotu arī koncertu, Dziesmu un deju svētku un citu masveida pasākumu organizēšanai. Tomēr ir vairāki jautājumi, kas vedina secināt, ka viss nav tieši tā, kā tas tiek sabiedrībai pasniegts.

LFF mājaslapā 10.aprīlī ir publicēts raksts, kurā tiek atzīts: „Kopš 2018.gada Latvijas futbola izlasei mājas spēļu aizvadīšanai pieejams arī renovētais Daugavas stadions, kas prasību ziņā ir tuvu UEFA 4.kategorijai.” Savukārt Latvijas Nacionālā Sporta centra (LNSC) mājaslapā ir norādīts, ka Daugavas stadionā pēc vērienīgās rekonstrukcijas, kuras kopējais projekta finansējums pārsniedz 73 miljonus eiro, „centrālais futbola laukums (jau!) atbilst UEFA stadionu infrastruktūras noteikumiem”.

Tātad UEFA 4.kategorijas stadions Latvijā tomēr jau ir! Pēc rekonstrukcijas tribīņu ietilpība pārsniedz 10 000 sēdvietu. Savukārt lielākā sāpe, pēc Lašenko teiktā, esot jumtu trūkums virs tribīnēm, taču arī jumta izbūvi LFF ir jau daļēji veikusi.

Rodas jautājums – kāpēc tika ieguldīti milzu līdzekļi no valsts un Rīgas pašvaldības budžetiem Daugavas stadiona rekonstrukcijai, ja tagad izrādās, ka stadions tomēr nacionālā līmeņa futbola spēlēm neder? Beigās izrādās, ka futbolistiem Daugavas stadions tomēr der, arī UEFA prasībām tas atbilst, bet futbola fani sēž “pārāk tālu no laukuma” un, kamēr virs tribīnēm netiks izbūvēts jumts, fani riskē lietus gadījumā samirkt.

Tātad LFF uzstāj un visiem rīdziniekiem un Latvijas iedzīvotājiem paziņo, ka Latvijai ir ārkārtīgi nepieciešams jauns nacionālais futbola stadions, kura būvniecībā, pēc dažādām aplēsēm, ir nepieciešams ieguldīt no 60 līdz 80 miljoniem eiro, principā – lai fani sēdētu zem jumta un aptuveni 10 metrus futbola laukumam tuvāk nekā tas ir šobrīd Daugavas stadionā. Ja skatītāju izvietošana tribīnēs zem jumta ir tik svarīgs jautājums, vai nav lietderīgāk (ātrāk un lētāk) izbūvēt jumtu virs visām tribīnēm Daugavas stadionā?

Kas attiecas uz ārpus sporta pasākumu uzņemšanu, arī LNSC norāda, ka Daugavas stadiona „centrālā sporta laukuma projektētie risinājumi paredz iespēju organizēt kultūras pasākumus, tai skaitā turpināt tradīciju stadionā uzņemt Vispārējo latviešu dziesmu un deju svētku un Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku dalībniekus. Stadions ir lieliska vieta arī koncertu un citu publisku pasākumu rīkošanai.”

Objektīvā realitāte ir tāda, ka Rīgā un Latvijā ir pārāk maz iedzīvotāju, lai regulāri (vairākas reizes mēnesi) pulcinātu 10 000 un vairāk skatītāju uz sporta un kultūras pasākumiem.

Tuvākajos gados paredzamo pasākumu skatītāju apjomu bez grūtībām spēj apkalpot Arēna Rīga, Mežaparka lielā estrāde, Skonto halle, Daugavas stadions un BT1 izstāžu centrs Ķīpsalā. Īpaši straujšs iedzīvotāju pieaugums Latvijā nav prognozējams arī tuvākajā desmitgadē.

Šajā vietā principā varētu pabeigt šo vēstuli, jo ir nepārprotami skaidrs, ka Latvijai nav ārkārtīgi svarīgi uzbūvēt jaunu NFS, kas atbilstu UEFA 4.kategorijas prasībām, jo tāds stadions Latvijā jau ir (LFF prezidenta V.Ļašenko apgalvojumi neatbilst patiesībai), kā arī koncertu un citu masu pasākumu organizēšanai Rīgā vietu pietiek. Tomēr minēsim vēl vairākus jautājumus un argumentus, kādēļ NFS būvniecība, it īpaši Lucavsalā, ir kļūdaina un pat nereāla.

Gan Daugavas stadionā, gan Arēnā Rīga ir vairāk nekā 10 tūkstoši sēdvietu, savukārt Mežaparka Lielajā estrādē ir no 30 līdz 60 tūkstošiem sēdvietu, kas ir pilnīgi pietiekami vislielāko masu pasākumu organizēšanai Latvijā. Rodas jautājums – kāpēc LFF vēlas būvēt jaunu nacionālo stadionu uz 16 (SIA Grupa 93 prezentācijā pat līdz 20) tūkstošiem sēdvietu, ja UEFA minimālās prasības 4.kategorijas stadionam ir tikai 8
tūkstoši sēdvietu? Pat, ja ļoti gribas fanus ielikt tuvāk laukumam zem jumta, kādēļ būvēt 2 vai pat 2,5 lielāku (tātad arī dārgāku) stadionu, nekā loģiski nepieciešams? Latvijas futbola vēsturē spēles, kurās ir bijuši vairāk nekā 8 tūkstoši skatītāju, var saskatīt uz abu roku pirkstiem.

Arī pēc Neila Balgaiļa (SIA Grupa 93) optimistiskākajām aplēsēm UEFA kvalifikācijas spēles pulcēs līdz 12 tūkstošiem skatītāju. Vienīgais iemesls 20 tūkstošus lielam stadionam ir koncerti un Dziesmusvētki, kurus, kā jau minēts iepriekš, jau šobrīd var kvalitatīvi apkalpot Mežaparka Lielā estrāde un Daugavas stadions. Tomēr LFF vēlas, lai nacionālais futbola stadions Latvijā būtu lielāks par 15 tūkstošiem, lai apsteigtu kaimiņvalstis Lietuvu un Igauniju. Retorikai, ka man jābūt lielākam, nekā kaimiņam, nav nekā kopēja ar loģisko saprātu. Tā saucas izšķērdība, it īpaši, ka LFF negrasās stadionu būvēt par savu, bet gan par mūsu, nodokļu maksātāju, naudu.

Nav skaidrs, kādēļ LFF stadiona būvniecībai no Rīgas domes pieprasīja 10 ha lielu zemesgabalu. Pat 16 tūkstošu sēdvietu stadiona izvietošanai ir pietiekami ar 4,2 ha (piem., Zeytinburnu stadions Stambulā, kurš, cita starpā, sava lielā apjoma dēļ stāv tukšs, pamests). Samazinot nepieciešamā zemesgabala platību, Rīgas pilsēta varētu piedāvāt LFF ievērojami plašāku zemesgabalu izvēles klāstu. Turklāt, tā kā nacionālais futbola stadions ir valsts nozīmes projekts, nav saprotams kādēļ LFF nav vērsušies ar zemesgabalu pieprasījumu arī pie valsts.

LFF arguments par jauna nacionālā stadiona nepieciešamību, ka “Nacionāls stadions ir viena no valsts vizītkartēm, kas spēj pulcēt vienkopus mūsu tautiešus, apvienojot tos vienotā dziesmā, kā arī vairot tūrisma, izklaides un sporta izaugsmes potenciālu” neiztur nekādu ekonomiski izglītota un saprātīgi domājoša cilvēka kritiku.

Nacionālais futbola stadions Lucavsalā – vīzijas un realitāte

Rīgas domes piedāvāto zemesgabalu vienīgo izvērtēšanu, kuru izstrādāja Neila Balgaļa vadītā SIA Grupa 93, nevar uztvert par objektīvu un Rīgas un Latvijas iedzīvotājus pilnvērtīgi pārstāvošu, jo šī pētījuma pasūtītājs un maksātājs ir LFF. Tas ir loģiski, ka Rīgas deputātiem balsošanai prezentētais pētījums lobē LFF intereses, nevis piedāvā labāko risinājumu Rīgas pilsētas iedzīvotājiem. Tas ir it īpaši spilgti redzams tādēļ, ka vēl pirms pusotra gada Neilam Balgalim par nacionālo stadionu Lucavsalā bija diametrāli pretējs uzskats (un runa bija nevis par nepieņemamu stadiona izskatu vai izvietojumu Lucavsalā, bet gan par nepieņemamu stadiona atrašanos Lucavsalā vispār). Ja nevari ienaidnieku apklusināt, nopērc to! Kurš maksā, tas pasūta mūziku. Tas viss ir skaidrs, bet Rīgas domes deputāti taču nedrīkst tik vieglprātīgi pieiet lēmumu pieņemšanai par nacionālās nozīmes objektiem.

N.Balgaļa prezentētie kritēriji zemesgabalu atlasei visi kā viens ir fokusēti uz to, kāds labums būs LFF un stadionam. Neviens no konsultantu izvēlētajiem kritērijiem neraksturo stadiona ietekmes uz apkārtējo vidi novērtēšanu, kādu negatīvu ietekmi stadions var nodarīt konkrētai apkaimei.

Tādēļ, pirms vispār lemt par jebkādu zemju nodošanu bezatlīdzības lietošanā LFF, Rīgas domei par LFF līdzekļiem ir jāorganizē neatkarīgs pētījums, kurā galveno kritēriju sarakstā būtu pilsētas videi un iedzīvotajiem no stadiona un ar to saistītas infrastruktūras būvniecības radītās ietekmes novērtējums, šajā pētījumā obligāti iesaistot arī sabiedrību.

Arī Rīgas domes Pilsētas attīstības departamenta direktora vietniece attīstības jautājumos p.i. Inese Sirmā 9.aprīļa tikšanās Rīgas domē atzina, ka stadiona būvniecība Lucavsalā nav pašvaldības pilsētplānotāju izvēlēts labākais piedāvājums, bet gan politiskās gribas rezultāts.

Mēs esam par Latvijas futbola attīstību, bet, objektīvi vērtējot LFF piedāvāto stadiona risinājumu Lucavsalā un tā apkalpošanai papildus nepieciešamo infrastruktūru (autostavvietas, ceļi, tilti), varam secināt, ka Lucavsala ir absolūti nepiemērota vieta tik lielam būvniecības projektam.

Autostāvvietu skaits un to izvietojums ir lielākais klupšanas akmens, tādēļ LFF un tās piesaistītie konsultanti to nekur skaidri neatspoguļo, minot, ka tas būs nākamās izpētes rezultāts.

Arī Lucavsalā esošā ceļu un tiltu infrastruktūra (stadiona apmeklētāju skaitam ir nepieciešams uzbūvēt piecus (5!) jaunus gājēju un automašīnu tiltus un maģistrālos pievadceļus) ir absolūti nepiemērota masu objekta būvniecībai.

Lai arī patlaban LFF nododamā teritorija neskar mazdārziņu teritorijas, ir absolūti skaidrs, ka masīvais stadions 10 stāvu ēkas augstumā (lai gan apbūves noteikumos maksimālais pieļaujamais stāvu skaits ir 6), jebkurā gadījumā nepieciešamās plašās stāvvietas, ceļi, un tilti iznīcinātu pašlaik Lucavsalā pastāvošo mazdārziņu ekosistēmu. Ieguldot tiltu un ceļu būvniecībā desmitiem miljonu eiro, Lucavsala kļūtu par kārtējo Rīgas mikrorajonu, bet zaļā oāze lielpilsētas sirdī un līdz ar to arī Rīgas „zaļā” unikalitāte, tiktu iznīcināta.

LFF piedāvājumā stāvvietu jautājums absolūti nav atrisināts. Sabiedrībai pieejamās stadiona vizualizācijās uz LFF atvēlētā 10ha zemesgabala nav redzama nedz daudzstāvu autostāvvieta, nedz arī prezentācijā minētā 500 vietu (ap 1,25 ha) milzu virszemes autostāvvieta. N.Balgaļa prezentācijā minētais variants, ka tiek izbūvēta pazemes autostāvvieta 700 automašīnām (proti, 1,75ha platībā), ņemot vērā Lucavsalas augsto gruntsūdens līmeni, arī, protams, ir utopijas cienīgs piedāvājums. Skaidrāku atbildi par stāvvietu risinājumu nesniedza arī pats N.Balgalis. Atstājot automašīnu novietošanu apmeklētāju ziņā (prezentācijā nosaukts kā „apkārtne”), LFF nolemj visu Lucavsalu un tās apkārtni haotiskai, nesankcionētai automašīnu novietošanai. Veidosies pilnīgs bardaks, un tiks izbraukāti zālāji un apstādījumu teritorijas, uz ielām veidosies sastrēgumi un avāriju bīstamas situācijas, kā arī tiktu paralizēta blakus esošo K-Senukai un Maxima veikalu darbība. 60 miljonu eiro vērtu stadionu būvēt bez skaidra redzējuma par auto novietņu izvietojumu ir diletantiski un absurdi. Internetā klejo arī citas NFS vizualizācijas ar masīvo virszemes auto stāvvietu ārpus 10 ha iedalītā zemesgabala – tieši virsū mazdārziņu teritorijai. Iespējams, tāds ir LFF tālejošais plāns, kuru pašlaik prezentēt būtu ļoti nepopulāri.

Stadionam un ar to saistītai ceļu infrastruktūrai ir jābūt kā magnētam, kas veicina jaunu apkārtējo apbūvi, kā tas ir noticis ar Arēnu Rīga un visstraujāk attīstījušos Skanstes rajonu. Pilsētas uzdevums ir attīstīt transporta infrastruktūru tā, lai no tās gūtu labumu pēc iespējas lielāks iedzīvotāju skaits, lai attīstās jauni uzņēmumi, rodas jaunas darba vietas, pamestos, degradētos rajonos atgriežas dzīvība. Un pretēji – tas ir
noziegums, ja pilsēta nodokļu maksātāju naudu iegulda tādas infrastruktūras attīstībā, no kuras labumu gūs tikai ļoti šaurs iedzīvotāju loks.

Tieši otro variantu LFF un SIA Grupa 93 piedāvā īstenot Lucavsalā. Tiek mēģināts stadionu „iebāzt” uzmanīgi, esošo zaļo vidi neietekmējot, nesabojājot. Lucavsalā nav paredzēts stadionam apkārt attīstīt citus komercobjektus, izņemot jau būvniecības stadijā esošās Merks mājas. Līdz ar to, visa pilsētas ceļu infrastruktūra, visi pieci tilti vairāku desmitu miljonu eiro apmērā tiktu veltīti tikai stadionam un, iespējams, Merka mājām, kas, protams, ir pilnīgi nesaprātīgi un izšķērdīgi.

Piecu tiltu būvniecībai un ceļu infrastruktūras attīstībai Lucavsalā pilsētai šobrīd līdzekļu neesot un, pēc Rīgas mēra V.Ķirša teiktā, arī tuvāko 10 gadu laikā nav paredzēti. To, acīmredzot, saprot arī LFF. Arī pašai Latvijas Futbola federācijai nepieciešamo 60 miljonu eiro stadiona būvniecībai nav. Nav arī investoru piesaistes plāna, katrā ziņā V.Ļašenko nespēja sēdes laikā tādu prezentēt. Visdrīzāk, nav arī investīciju atmaksāšanās plāna, jo investīcijas tik pārspīlēti liela stadiona būvniecībai praktiski nevar tikt segtas no plānotajiem stadiona darbības ieņēmumiem.

Latvijai tik liels stadions neatmaksājas, mums pietiekami bieži nenotiek tik plaša mēroga pasākumi. Savukārt sapņiem, ka lielie pasākumi pēkšņi parādīsies nākotnē, nopietni investori netic.

N.Balgalis savā prezentācijā lēš, ka stadionā tiktu organizēti 30 pasākumi gadā, t.i., 10-15 tūkstošu un vairāk apmeklētāju pasākums biežāk kā reizi divās nedēļās! Un jau atkal, šādiem solījumiem netiek dots absolūti nekāds ekonomisks pamatojums.

Rodas jautājums, kādēļ LFF tomēr tik aktīvi cenšas šo projektu steidzamības kārtā „izgrūst” cauri Rīgas domes balsojumam? N.Balgalis un I.Sirmā vienā balsī apgalvo, ka šobrīd notiks tikai stadiona izpētes un projektēšanas darbi, kuru ietvaros tiks obligāti organizēta sabiedrības iesaistīšana, tāpat arī visur presē tiek rakstīts, ka „zemesgabalu apmēram 10 ha platībā Lucavsalā Rīgas dome plāno nodot bezatlīdzības lietošanā LFF tikai izpētei, plānošanai un projektēšanai”, ka nekāda būvniecība šajos piecos gados netiks veikta.

Šie apgalvojumi neatbilst patiesībai. N.Balgaļa prezentācijā ir redzams, ka tuvāko piecu gadu laikā Rīgas domes bezatlīdzības lietošanā piešķirto 10 ha zemesgabalu Lucavsalā LFF plāno apgūt divās kārtās: 1.kārtā nemaz nav nacionālā stadiona attīstība, bet gan LFF plāno sev izbūvēt treniņu bāzi ar trim treniņu laukumiem, biroju un viesnīcu savas bāzes vajadzībām. LFF treniņu bāzi var izbūvēt bez sabiedrības viedokļu uzklausīšanas, bez publiskās apspriedes, un šim 1.posmam nav nepieciešams izbūvēt papildus pilsētas infrastruktūru. Tikai otrajā kārtā ir paredzēts veikt paša NFS izpētes un projektēšanas un vēlāk arī būvniecības darbus. Pēc N.Balgaļa teiktā, NFS būvniecība tiks sākta tikai tad, „ja mēs kļūstam turīgāki, ja koncerti notiek ik dienas, ja virslīga spēj pulcēt 20 tūkstošus, tad mēs izbūvējam pilno infrastruktūru. Rīgas domes budžetā nav neviens eiro stadiona realizācijai.”

Ļoti ticams izskatās scenārijs, kurā Rīgas dome nodod LFF bezatlīdzības lietošanā 10 ha lielu zemesgabalu ļoti pievilcīgā vietā pilsētas centra tuvumā, uz kura jau nākamgad LFF sāks savas treniņu bāzes būvniecību, ko pēc 2,5 gadiem pabeigs. Citiem vārdiem sakot, LFF par velti dabūs sev pilsētas zemi centrā savai personīgai lietošanai.

Otrās kārtas ietvaros LFF veiks NFS izpēti un, iespējams, projekta izstrādi, bet tā arī nekad nenonāks līdz stadiona būvniecībai, jo naudas NFS būvniecībai un infrastruktūras attīstībai 60-80 milj. eiro nav un tuvāko 10 gadu laikā nebūs, kā arī LFF nespēj piesaistīt stratēģiskos investorus, jo nav skaidrs un pamatots peļņu nesošs biznesa modelis, kas būtu par pamatu investoru piesaistei. Protams, tas ir tikai pieņēmums, bet pašlaik nekas neliecina, ka NFS tiktu uzbūvēts tuvāko 10 gadu laikā. Bet kur 10 gadi, tur arī 20, utt.

Melīga ir N.Balgaļa un V.Ļašenko retorika, ka pilsētas zeme uz pieciem gadiem tiek nodota LFF bezmaksas tikai tādēļ, ka šie pieci gadi tiks veltīti tikai konsultācijām ar sabiedrību, vairāku izpētu veikšanai, projekta izstrādei, bet tikai ne būvniecībai, ka par būvniecību pašvaldība lems tikai pēc šiem pieciem izpētes gadiem. Nav patiesība, ka šis Rīgas domes lēmums par zemes piešķiršanu ir tikai pirmais solis, tad sekos izpētes, kuras it kā varētu novest pie secinājuma, ka būvniecību Lucavsalā nemaz nevar vai nevajag veikt. Šis balsojums pēc būtības ir izšķirošais solis, jo atpakaļ ceļa vairs nebūs.

LFF treniņu bāze ar biroju un viesnīcu tur jau būs uzbūvēta 2027.gadā. Par to nebūs nepieciešams veikt visas tās neskaitamās izpētes un plānus, par ko tiek minēts NFS attīstības prezentācijā. Pilsētas attīstības plāna zonējums jau tagad pieļauj viesnīcas, biroju un sporta laukumu būvniecību, sabiedriskā apspriešana tam nav vajadzīga, kā arī esošā pilsētas infrastruktūra tam ir pietiekama. Visas izpētes un konsultācijas, par kurām N.Balgalis un V.Ļašenko tik aktīvi stāsta, LFF viesnīcai, birojam un treniņu laukumiem nav vajadzīgas.

Rodas jautājums, kādēļ Rīgas dome dāvā pilsētas zemes sporta biedrību treniņu bāžu būvniecībai?

Vai tiešām Lucavsalas zeme ir vienīgā vieta, kur uzbūvēt futbolistiem treniņu bāzi? Un vai vispār Rīgas domei ir tiesības slēgt šādus bezatlīdzības līgumus bez publiskām izsolēm?

Ja Lucavsalai nē, kur būt stadionam?

Rīgas mikrorajonos ir vairākas plašas, degradētas teritorijas, kuras būtu nepieciešams sakopt un attīstīt, kas ir daudz piemērotākas grandiozu masu pasākumu būvju būvniecībai par Lucavsalu. Pamestas teritorijas, kur lielas investīcijas radītu jaunu dzīvību, piemēram, Rumbulā. Mūsuprāt, pasaules līmeņa stadionu nevajag iespiest esošajā pilsētas apbūvē. To vajag būvēt plašā vietā, kur, pateicoties šim stadionam un tam apkārt izbūvētai pilsētas infrastruktūrai, varētu attīstīties papildus pakalpojumu objekti – kafejnīcas, atpūtas un izklaides kompleksi, viesnīcas, tirdzniecības centri, utt. Rīgā jau ir spilgts šādas veiksmīgas pilsētplānošanas pieejas paraugs – Arēna Rīga un tam apkārt attīstītais Skanstes rajons. Tas ir pierādījums, ka šāds rajonu attīstības koncepts darbojas!

Vislabākie priekšnosacījumi atkārtot un arī pārsteigt Skanstes veiksmes stāstu ir Rumbulai. Tur ir gan valsts nozīmes autoceļš Rīga-Daugavpils, gan skaists skats uz Daugavu, gan Ķengaraga promenādes veloceliņš, gan netālu esošais dzelzceļš Rīga – Ogre – Daugavpils, gan
iespēja attīstīt upes transportu. Nevajag skatīties uz pašlaik Rumbulā esošo industriālo apbūvi vai iedzīvotāju, sabiedriskā transporta vai tur esošo autostāvvietu trūkumu, arī Skanstē pirms 20 gadiem nekā no tā nebija. Šāda projekta īstenošana nav rītdienas vai nākamā gada, bet gan tuvāko 10-15-20 gadu jautājums. Turklāt, attīstot tik grandiozu un ambiciozu nacionālā līmeņa projektu, ieguldot 60-80 miljonus eiro, tai skaitā arī nodokļu maksātāju naudu, tā attīstītajam ir pienākums radīt un dot pilsētai jaunu infrastruktūru, nevis meklēt, kā var „izbraukt” uz esošās rēķina. Esam pārliecināti, ka futbola stadiona būvniecība Rumbulā varētu veicināt Rumbulas kā jauna dzīvojamā mikrorajona attīstību Daugavas krastā.

Līdz ar visu augstāk minēto aicinām Rīgas valstspilsētas pašvaldību:

1) Atlikt lēmuma par zemesgabala Lucavsalā 10 ha platībā nodošanu bezatlīdzības lietošanā biedrībai „Latvijas Futbola federācija” pieņemšanu;

2) Uzdot LFF precizēt NFS projektēšanas darba uzdevumu, nosakot konkrētu stadiona sēdvietu un plānoto/nepieciešamo autostāvvietu skaitu, kā arī optimizēt (samazināt) NFS nepieciešamo zemesgabala platību; precizētos sēdvietu, autostāvvietu un nepieciešamā zemesgabala platības skaitļus ekonomiski pamatot;

3) Uzdot LFF pieprasīt valstij un pierīgas pašvaldībam piederošo zemesgabalu sarakstu, vadoties no LFF optimizētā NFS projektēšanas darba uzdevuma;

4) Pamatojoties uz LFF iesniegto optimizēto NFS darba uzdevumu, uzdot attiecīgām Rīgas valstspilsētas pašvaldības iestādēm (departamentiem) atjaunot NFS būvniecībai pieejamo zemesgabalu sarakstu;

5) Iepirkuma procedūras kārtībā izvēlēties un nolīgt neatkarīgu pilsētplānošanas konsultantu, kurš, pamatojoties uz valsts, Rīgas valstspilsētas pašvaldības un pierīgas pašvaldību iesniegto zemesgabalu sarakstu, izstrādātu neatkarīgu izpēti par labāko vietu NFS būvniecībai, kas maksimāli aizsargātu Rīgas un pierīgas pašvaldību iedzīvotāju intereses. Visas izmaksas, kas saistītas ar neatkarīgas izpētes veikšanu, piedzīt no LFF;

6) Pieprasīt LFF izstrādāt un iesniegt NFS biznesa plānu ar maksimāli konkrētiem nepieciešamo investīciju apjomiem stadiona un infrastruktūras būvniecībā, kā arī paredzamiem ieņēmumiem no NFS kompleksa (stadions, telpas) iznomāšanas, ņemot vērā stadiona uzturēšanas un operatīvās izmaksas; cik ilgā laikā NFS „sevi atpelnīs” un sāks nest peļņu tā investoriem/īpašniekiem, vai arī cik ilgā laikā investori atpelnīs sevis ieguldīto naudu;

7) Kritiski izvērtēt vai Rīgas valstspilsētas pašvaldībai ir tiesības vai pienākums nodrošināt Latvijas sporta biedrības ar bezatlīdzības zemesgabaliem to privāto sporta bāžu būvniecībai;

8) Pirms atkārtota lēmuma pieņemšanas par NFS būvniecībai piešķiramā zemesgabala nodošanu LFF, iepazīstināt Latvijas sabiedrību ar pašvaldības izvēlētā neatkarīgā pilsētplānošanas eksperta veikto zemesgabalu izpēti par labāko vietu NFS būvniecībai; izvēlētajam zemesgabalam veikt publisko apspriedi;

9) Lemt par Lucavsalas kā apstādījumu teritorijas bez apbūves tiesībām saglabāšanu nākotnē, veicot attiecīgos grozījumus Rīgas pilsētas attīstības plānā.

 

Ar cieņu,

biedrības Daugavkrastu dārzi valdes priekšsēdētāja

Kristīne Cīrule Miņjuka