Jaunā Rīgas teātra iestudējums Melnais gulbis — krievu balets ar tetovētu zeku
Lai saprastu, kā vērtēt Alvja Hermaņa jauno izrādi, nepieciešams iezīmēt kontekstu. Režisors savas mākslinieciskās krīzes laikā, strādājot Tabakas fabrikā, ieradināja domāt, ka JRT vairs nav mākslas, bet gan komercteātris, tas ir, skatītājam piedāvā to, kas jau ierasts, nevis tiecas uz jaunām virsotnēm un izcilību. Tāpēc svarīgi fiksēt, ka situācija mainās — abās pirmizrādēs (otra ir Sapņu tulkotāju sekta) atjaunotajās teātra telpās Lāčplēša ielā viņš nepārprotami saka, ka grib atgriezties mākslas teritorijā. Tās ir lieliskas ziņas, bet arī kritēriji tad ir citi. Jā, Melnais gulbis ir nesalīdzināms ar daudzām viņa izrādēm Tabakas fabrikā. Bet vai tas ir salīdzināms ar paša Hermaņa kādreiz pieteikto standartu?
Fjodora Dostojevska Idiotu Hermanis iestudē otrreiz. Savulaik Cīrihē viņš uz skatuves skrupulozi «restaurēja» romāna sākumu un arī šoreiz aprobežojas ar tā ekspozīciju. Jaunā izrāde būs saprotama tiem, kas Idiotu ir lasījuši; pārējie neko daudz nesapratīs. Un tomēr — īss satura konspekts… Kņazs Miškins atgriežas Krievijā pēc ārstēšanās Šveicē un tiek iepīts intrigā. Jauno sievieti Nastasju Fiļipovnu bērnībā izmantoja pedofils Tockis, kurš nu grib ieprecēties ģenerāļa Jepančina ģimenē, bet, kamēr draud skandāls, nevar. Tāpēc sievieti vajag izprecināt, tikai — pār situāciju valda viņa, turklāt labi zinot, ka viņas skaistumam pie kājām kritīs ikviens, ģenerāli Jepančinu, miljonus mantojušo Rogožinu un pat Miškinu ieskaitot.
Taču tas viss Hermani neinteresē nemaz. Pie tā, ka dramatizējumā palicis daudz lieka, laikam taču vainīga… steiga? Kā citādi saprast to, ka aktieri Vilis Daudziņš un Sabīne Tīkmane izrādē tikai padejo un iznāk paklanīties? Viņu līnija, domājams, noīsināta pēdējā brīdī. Taču, patiesību sakot, trīs ar pusi stundas garo izrādi varēja griezt vēl. Lai cik lieliski spēlētu JRT aktieri, pēc režisora iecerētā te nepieciešams reti kurš tēls. Tas gan netraucē Andrim Keišam (Jepančins) vai Baibai Brokai (Ļizaveta Jepančina) uzburt fantastiski pašironiskas ainas, vai Gundaram Āboliņam (Tockis) demonstrēt, ka talantam pietiek ar žestu. Bet aktieru funkcija būtībā ir ne vairāk kā iemiesot izrādes vizuālo kodu — krievu klasiskā baleta tēmu.
Kostīmu mākslinieces Janas Čivželes baleta kostīmos ietērpti, konsultantes Zanes Teikmanes trenēti, aktieri uz skatuves rāda pārsteidzošu kustību kvalitāti, kaut arī jau iecerē grotesku. Tas ieintriģē kā pieteikums interpretācijai. Balets, Čaikovska mūzika un politiskie konteksti, simboliskās nozīmes — mūs droši vien gaida īstas metaforu bakhanālijas! Taču Hermanis baleta tēmu neattīsta, pat ne tādā līmenī, lai varētu saprast, kas izrādē ir melnais gulbis — jaunās aktrises Evelīnas Priedes atveidotā Nastasja Fiļipovna un viņas alter ego (balerīnas Šarlote Puriņa vai Neringa Harmsa). Ideja vizuāli spoža, bet neizstrādāta.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.