Paaudžu dialogs

Tendence ir nemainīga — sabiedrība noveco. Ko par ilgdzīvošanu, kas ir ne tikai krietns gadu skaits, bet arī kvalitāte un viedums, var pastāstīt tie, kuri dzīvi vērojuši gana ilgi, pētījusi žurnāliste Eva Johansone

Iepriekšējo gadu Eva aizvadījusi sarunās ar cilvēkiem cienījamā vecumā, izveidojot sarunu ciklu 81+ portālā Satori.lv. Viņiem bijis vesels mūžs, lai paraudzītos uz notikumiem ar laika distanci un tagad varētu dalīties ar novērojumiem: kā dzīvot tā, kā pašam gribas, spēt vērot un pamanīt, kas notiek apkārt, labvēlīgi izturēties pret sevi un pasauli.

Kā tev dzima doma par šādu projektu?
Viens no iemesliem, kāpēc dzima šis projekts, bija krīžu krustpunkts, sastopoties Covid-19 un karam Ukrainā. Ne tikai mana paaudze, arī lielākā daļa no tiem, kas ir dzīvi, nav piedzīvojuši karu. Tāpēc, kad sākās Covid-19 un tad karš, kļuva skaidrs — tikai tie cilvēki, kas pārnestā nozīmē ir aizvilkti ragaviņās uz mežu, zina, kā reaģēt uz šādiem lieliem, globāliem notikumiem. Viņi spēj uz tiem palūkoties attālināti, viņi jau ir piedzīvojuši krīzes, un viņi ir tie, kam lūgt padomu.

Diemžēl krīzes brīdī mēs, jaunie vai pusmūža cilvēki, nemaz nezinām, kā ar to tikt galā. Kurš uz šiem jautājumiem var atbildēt? Cilvēki ar pieredzi! Un nevis 60 vai 70 gadus vecie, kuri vēl ir aktīvi dzīves skrējienā, bet tie, kuri jau ir mazliet sazemējušies. Man šķita — robežlīnija varētu būt 80 gadi. 

Cilvēki šādā vecumā jau kādu laiku ir bijuši pensijā, vērojuši dzīvi un sabiedrību no cita skatpunkta. Ticiet vai ne, bet senioriem ir ļoti daudz, ko teikt. Uz žurnālu vākiem bieži vien ir cilvēki, kas guvuši mirklīgus sasniegumus. Jauna izstāde, izrāde, kāds cits sasniegums… Jā, šis notikums šobrīd ir nozīmīgs, bet uz mūžības fona nav tik liels. Cilvēks, kurš ir piedzīvojis garu mūžu, ir bijis daudzās izstādēs, redzējis daudz izrāžu, sporta sasniegumu. Viņš spēj salīdzināt.