Kultūras loma un citas aizvadītā Berlīnes kinofestivāla atziņas
Kinofestivāls nav tikai fizisko izturību izaicinošs filmu maratons. Pietiek iziet no kinozāles, lai Berlīnes kinofestivālā, kas norisinājās no 15. līdz 25. februārim, varētu klausīties, piemēram, pusotras stundas garu un neatslābstoši interesantu dialogu: Amerikas kinoklasiķis Mārtins Skorsēze (81) savai sarunbiedrei britu kinorežisorei Džoannai Hogai vaļsirdīgi stāsta* gan par savu filmu tapšanu, gan par uzaugšanu itāļu imigrantu ģimenē Ņujorkā 20. gadsimta vidū, kad dienaskārtību noteica iztikšana.
Citu dienu Vesa Andersona mākslas departamenta darbinieki (tie, kas līdz sīkumiem veido režisora filmām raksturīgo vizuālo pasauli) stāstīja, kā norit viņu darbs šī skrupulozā meistara vadībā.
Vēl citā dienā Ukrainas kinonozares pārstāvji dalījās pieredzē par kino veidošanu kara apstākļos, kā viņi nepagurdami vāc audiovizuālās liecības un starptautiski uztur dialogu par Ukrainas kultūru. Režisors Romans Bondarčuks klātesošajiem skarbi atgādināja to, ko Rietumos zina gandrīz visi, bet lietas labā joprojām dara pārāk maz: «Mums sāk pietrūkt ne tikai ieroču, bet arī cilvēku un spēka.»
Dialogs un ieklausīšanās
Sarunas notika filmu programmai līdzās norisošajā sadaļā Berlinale Talents jeb Berlināles talanti. Tās fokuss bija formulēts kodolīgā jēdzienā «Kopējā valoda» jeb Common Tongues, apliecinot, ka filmas un kinovaloda ir humāns saziņas līdzeklis, kas var kalpot visiem neatkarīgi no cilvēku kultūrbagāžas vai etniskās piederības.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.