Kuplais: Skolēniem ieejai muzejā jābūt par brīvu • IR.lv

Kuplais: Skolēniem ieejai muzejā jābūt par brīvu

Mārtiņš Kuplais ar lākturi rokā. Foto - Edmunds Brencis
Māra Miķelsone

Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja galvenais krājuma glabātājs Mārtiņš Kuplais ved uz Kurzemes sētas dzīvojamo māju. Slapjdraņķī omulīgi kūp skurstenis, sestdienā muzeju apskatīt ieradusies grupa tūristu. Nule muzejs ar plašu konferenci nosvinēja simtgadi.

Pēc arhitekta Paula Kundziņa ierosinājuma 1924. gada 2. februārī Pieminekļu valdes sēdē pieņēma lēmumu par Brīvdabas muzeja izveidi. Tas tika veidots kā visas valsts vēsturiskā atmiņa, un līdz mūsdienām izaudzis gana plašs kopā ar Piebalgas Vēveru un Papes Ķoņu ciema Vītolnieku lauku ekspozīcijām muzejā ir 144 būves, bet kopējā saimniecībā ir ap 150 000 uzskaites vienību. Muzejs stāsta par Latvijas lauku dzīvi līdz pagājušā gadsimta 40. gadiem. Vaicāts, cik digitāli aprīkots varētu būt šāds muzejs 21. gadsimtā, Kuplais atbild, ka vienīgās spaidāmās pogas ir muzeja izstāžu zālē, kur līdz februāra beigām vēl aplūkojama izstāde par koklēm. Pēc viņa pārliecības, bērniem labāk ir izšūpoties īstās šūpolēs, nevis sakņupušiem spaidīt telefonu pogas.

Kuplais muzejā strādā vairāk nekā 50 gadu. Viņš zina gandrīz vai katras ēkas un katra priekšmeta stāstu. Krājumu glabātājs ir apmierināts arī ar valsts atbalstu pēdējos trijos četros gados esot pietiekami līdzekļu, lai varētu katru gadu atjaunot noteiktu niedru jumtu skaitu.

 

Kā jūs definētu etnogrāfisko muzeju mērķi un misiju 21. gadsimtā?

Tie var būt ļoti dažādi. Muzejs nevar kalpot tikai ekspertiem vai laikmeta aktualitātēm, ar ko domāju modernās mākslas muzejus. Tos drīzāk vajadzētu saukt par galerijām, izstāžu zālēm. Muzejā tomēr jānonāk lietām, uz kurām var paskatīties no laika distances — vai tās ir ko vērtas, vai nav.

Brīvdabas muzejs ir vajadzīgs, lai mēs saprastu, no kurienes nākam, ka mūsu senči nav dzīvojuši Stāmerienas pilī un, ja ir bijuši Rundāles pilī, tad labākajā gadījumā kā kalpotāji. Nācijas eksistēšanai un izpratnei brīvdabas muzejs ir absolūti nepieciešams. Un ne jau latvieši šādus muzejus izgudroja, bet ārkārtīgi veikli un racionāli pārņēma nacionālā romantisma ideju par savas tautas vērtību, ko zviedri, norvēģi, somi un vēl dažas citas tautas bija aptvēruši agrāk. Citām tautām, piemēram, prūšiem vai krieviem, nacionālais romantisms pārvērtās par šovinismu.

Tātad misija būtu apzināties savas saknes.

Jā, protams, mums taču jāzina, no kurienes nākam. Kādā lekcijā teicu, ka latvieši kā nācija nekad nav tik labi un tik komfortablos apstākļos dzīvojuši kā šodien. Mums ir jāskatās kopums. Šeit ir tieši tas pats — mēs ar jums patlaban runājamies labas mājas labā istabā, bet arī toreiz bija cilvēki, kas dzīvoja pirtiņā vai nabagmājā, vai vēl sliktākos apstākļos. Visi nākam no šiem laukiem, un tur kaut kur ir mūsu saknes. Protams, ir milzīga starpība, vai cilvēki nāk no Kurzemes, vai no Vidzemes un Latgales, kā viņus ietekmējuši pēdējie gadsimti. Piemēram, vidzemnieki bijuši ārkārtīgi uzņēmīgi pret visām jaunajām idejām. Atnāk hernhūtieši — taisa saiešanas namus un iet uz tiem tālus kilometrus. Kad hernhūtisms noplok, uzrodas mācītājs Indriķis Straumīte, un visi metas Krievijas cara baznīcas apskāvienos — mēs tagad būsim pareizticīgie! Paiet īss laiks, parādās propagandisti, Jaunā strāva — tagad būsim baigie revolucionāri! Visinteresantākais šajā ziņā ir Pēteris Stučka. Viņš bija kolosāls advokāts. Piemēram, kādu zemnieku, kura laukus appludināja muižnieka dzirnavas, viņš aizstāvēja tiesā līdz pat Senātam. Pēc tam Stučka ņem un pārvēršas, nosauc to zemnieku par pelēko baronu. 

Teicāt, ka Brīvdabas muzejs nav bojā ejošu ēku krātuve, bet zinātniska ekspozīcija.

To ir definējusi Eiropas Brīvdabas muzeju asociācija. Vispirms muzejs ir bezpeļņas organizācija, nākamais — muzejs nav bojā ejošu celtniecības pieminekļu krātuve, bet zinātniski izplānota kolekcija. Priekšmeti, ēkas ar visiem interjeriem ir atlasīti, lai parādītu vai nu tautas, vai kāda reģiona dzīvesveidu noteiktā periodā. Latvijas brīvdabas muzejs ir nacionālais muzejs, kas parāda visu. Vācijā vai Polijā ir tikai reģionālie brīvdabas muzeji, tie iespēju robežās rāda zemnieku kultūras attīstību, evolūciju, obligāti atsedz sociālās atšķirības un citus elementus. 

Lai redzētu atšķirību, minēšu piemēru no Krievijas, kur Pleskavā ir brīvdabas muzejs. Tas veidots laikā, kad tur strauji izzuda visi ciemi. Ar helikopteriem uz vienu brīvdabas muzeju vestas mazas baznīciņas, izcilas arhitektūras pērles, tikai tāpēc, lai saglabātu. Ja nemaldos, vienkopus tur ir septiņas vai deviņas baznīciņas. Bet tas nav ceļš, kuru brīvdabas muzejam būtu jāiet. Arī mums ir divas luterāņu baznīcas, katoļu un pareizticīgo baznīcas, ir saiešanas nams. Savu iespēju robežās parādām visu tipisko spektru.

Muzejs ir izglītības sistēmas daļa. Ja negribi savu tautu izglītot, ja gribi, lai par to maksā, tad tikai viena sabiedrības daļa var to darīt. Pie mums ir absurda situācija, ka skolēniem ir jāpērk ieejas biļete. Tas nav normāli. Šādu muzeju apmeklējumam būtu jābūt skolas programmā. Turklāt skolotāja vadībā, lai skolēns saprot redzēto.

Cik plašs ir muzeja krājums?

Muzeja ekspozīcijā ir ap 4000 priekšmetu. Kopumā uzskaites vienību muzejā ir kādi 150 000 — jo viena vienība ir šī dzīvojamā māja un viena šis galds, pie kura sēžam. Nemaz nerunājot par mazo abrkasi, kas ir ieliekams kabatā. Brīvdabas muzejā vienas apskates laikā var redzēt daudz vairāk priekšmetu nekā muzejos, kas lepojas ar lielāku skaitu eksponātu. 

Uzskatu, ka muzejs ir lietu teātris. Jāstrādā ir lietām, nevis stāstiem par lietām. Mūsdienās no muzeja tiek prasīts stāsts par priekšmeta piedzīvojumiem cilvēka rokās, kaut kas kinematogrāfisks. Tas nav būtiski. Priekšmetam ir jāatstāj iespaids pašam par sevi. 

Jūs esat galvenais krājuma glabātājs. Iezīmējiet, lūdzu, muzeja kolekciju plašumu!

No pirmajiem muzeja pastāvēšanas gadiem atrodami tādi ieraksti, kā piemēram, lūgt Vēstures muzejam deponēt priekšmetus Zemgales mājas iekārtošanai. Tas nozīmē, ka tolaik Pieminekļu valde, kuras darbībai svarīga bija ēku komplektēšana, nav spējusi vienlaicīgi arī iegūt priekšmetus, bet aizņēmušies tos no citiem muzejiem.

Kad līdz 1940. gadam uzbūvēja 40 objektus, tos visus arī iekārtoja. Pēc kara, veicot inventarizāciju, konstatēts, ka pazudušas inventāra grāmatas. Visticamāk, tas notika 1945. gadā. Kas bija vainīgs, grūti pateikt, bet inventāra grāmatu nebija, toties pastāvēja ēkas ar visu iekārtojumu. Tad veikta inventarizācija, un visi priekšmeti, kas iegrāmatoti ar numuru līdz 2000, bijuši šeit baznīcas inventārs, pūralādes un tamlīdzīgi. Nekādi kara postījumi te nenotika.

No 1947. gada sākās mērķtiecīgas ekspedīcijas priekšmetu vākšanai un krājuma papildināšanai. Tai laikā tika uzsvērts, ka esošās ēkas ir pārāk buržuāziskas, vajag vākt celtnes, kas raksturo trūcīgāko iedzīvotāju kārtu. Tad sameklēja trūcīgā Latgales zemnieka un arī trūcīgā Zemgales zemnieka māju. Tas viss notika vienlaicīgi ar priekšmetu vākšanu. Tādēļ tagad varam visas šīs mūsu vairāk nekā simt celtnes piepildīt ar pietiekami raksturīgiem, kvalitatīviem, estētiskiem un, protams, autentiskiem priekšmetiem. Vienīgais izņēmums ir tekstīlijas. Muzejā redzamās ir ļoti precīzi atdarinājumi, jo autentiskās tekstīlijas nav iespējams izlikt ekspozīcijā.

Mums ir linu apstrādes rīku kolekcija, jo zemniekam, lai viņš varētu eksistēt, bija sevi jāapģērbj. Linus audzēja visos Latvijas novados Vidzemē vairāk, Kurzemē pavisam maz. Varam nolikt blakus vienu kurzemnieka linu apstrādes rīku kulstīklu, un vidzemnieku rīku. Kurzemnieku rīks būs ļoti skaisti izrotāts, bet vidzemnieku nebūs, jo Kurzemē ar skaisti izrotāto strādāja sievietes, bet Vidzemē ar vienkāršo vīrieši. Ir arī linu mašīnas mīstīšanai un kulstīšanai. Muzejs var parādīt visu ciklu. 

Dienvidrietumu Kurzemes tīne, izdobta no viena koka, turklāt tās vākā iegriezts gadskaitlis – 1778 -, kas to padara vēl vērtīgāku. Tīnēs pirms pūralādēm glabāja drēbes. Foto – Edmunds Brencis

Ir lauksaimniecības mašīnas arkli, ecēšas, kas bija nepieciešami līdz pat pagājušā gadsimta 30. gadiem. Amatniecības darbarīku kolekcija. Visas grupas tiek mērķtiecīgi papildinātas, skatoties, lai kaut kā nav par daudz. Piemēram, linu suseklis vai vērpjamie ratiņi, kuru mums ir pāri par simtu dažāda lieluma. Arī stelles. Diemžēl dzīvojam tādā vēsturiskā periodā, kad mājaušana pārsvarā ir beigusies, tā paaudze aiziet. Visus iepriekšējos gadus muzejam piedāvātas stelles, bet sakām mums ir vairāki desmiti steļļu komplektu, neskaitot tās četras pie katra loga, kas ir Piebalgas audēju mājā. Arī Vecpiebalgas Vēveros ir stelles. Muzejam ir viss aušanas rīku komplekts, vairāk nevajag.

Pēdējos 40 gados izveidojusies ļoti liela tautas mūzikas instrumentu kolekcija. Kolēģe Īrisa Priedīte sarakstījusi brīnišķīgu grāmatiņu Ko spēlēja sendienās, kur visi tautas instrumenti ir apskatīti. Mums ir lielāka šo instrumentu kolekcija nekā Rakstniecības un mūzikas muzejā. Liela ir mēbeļu kolekcija, pūralādes no visiem novadiem kopā mums to ir pāri par diviem simtiem. Noliktavas telpa ir pilna ar kubliem un tīnēm, dažādu novadu skapjiem. Senākie skapji ir no Kurzemes, no 18. gadsimta. No Latgales vecākais skapis tikai no 19. gadsimta beigām. Vecākais skapis zemnieku mājā Latgalē parādījās pēc dzimtbūšanas atcelšanas, sākoties ekonomiskajam uzplaukumam. Tāpat šis sola krēsls, uz kura sēžat. Sola krēslu dažkārt sauc par renesanses krēslu. Tas ienāk Kurzemē, kur tāpat kā Zemgalē tas ir ļoti plaši izplatīts. Liepājā ir ļoti skaisti krēsli. Taču tālāk uz Vidzemi kā plaši izplatīta mēbele tas nepāriet. Piebalgā gan ir viens brīdis, kad meistars taisa šos krēslus, bet tā ir lokāla parādība. Uz Latgali šis krēsls vispār neaizgāja.

Pūralāde no Kurzemes sētas ekspozīcijas. Foto – Edmunds Brencis

Mums ir ļoti skaista un grāmatiņā kataloģizēta virvju vijamo ierīču kolekcija. Parasti jautāju kas zemniekam bija vajadzīgs, lai viņš varētu saimniekot un izdzīvot? Divas lietas cirvis un jāmāk uztaisīt striķi. Katrā mājā kādam bija jāprot vīt striķus. 

18. gadsimtā katram zemniekam bija vaku grāmata (dokuments, kurā ierakstītas muižai maksājamās nodevas red.). Pie tā vainīgi zviedri. 17. gadsimtā viņi no Vidzemes izdzina poļus un uztaisīja revīzijas. Zināja, cik katram zemniekam ir zemes, cik zirgu, cik kalpu. Ieviesa tādu kārtību vairāk par to, kas tev ir, neviens neprasīs. Otrreiz šīs vaku grāmatas tika ieviestas pēc tam, kad Krievija iekaroja Vidzemi, un tās funkcionēja 18. gadsimtā. Tad katram zemniekam bija dokuments, kurā bija norādītas mājas un to saimnieki, kurā baznīcas draudzē skaitījās, gaitas un klausīšanas. Zemniekam atkarībā no mājas lieluma bija noteikts, kas jādara, piemēram, jāsūta kalps ar zirgu 100 dienas uz muižu strādāt vai piecas reizes, ziema vai vasara, jābrauc simt verstis. Tā vecajam Kaudzem, kura dēli vēlāk kļuva par brāļiem Kaudzītēm, bija tikai vienreiz jābrauc uz Rīgu, jo viņš nebija bagāts saimnieks. Bija norādīts, cik jānodod labības, un vēl, teiksim, pieci lopu valgi piecas mīkstas govju sienamās auklas. Zemniekam bija jāprot viss viņš nevarēja nopirkt liknus, skaidrās naudas deficīts bija neiedomājams, vajadzēja prast izaudzēt linus, tos apstrādāt, lai tie būtu mīksti un varētu savīt valgus, no kuriem piecus nodot muižai.

Muzejam ir, manuprāt, arī lielākā transportlīdzekļu kolekcija Latvijā visas iespējamās ragavas no baļķu vešanai domātām līdz akmeņu vešanai, vienkoka laivas, esam taisījuši tām dažādas replikas. Ļoti plaša iedzīves priekšmetu kolekcija spainīši, kubliņi, abras, siles, vesela telpa ir pilna ar spriguļiem un kuļamajiem bluķiem. Skaista apgaismes priekšmetu kolekcija skalturi, lukturi.

Muzejam joprojām trūkst krātuves. Kāda ir virzība?

Ir izrēķināta vajadzība un uztaisīts projektēšanas apjoma pieteikums. Uztaisīta arī vispārējā topogrāfija, vai vieta atļaus ēkas celtniecību (muzeja teritorijā, kur tagad atrodas ēkas krautnē — red.). Tagad ir nākamā stadija — vajadzīga projektēšana. Beidzot tas izklausās cerīgi. Jaunā Kultūras ministrijas vadība ir iepazīstināta ar situāciju. Krātuve ir nepieciešama — eksponātu ēkās ar priekšmetiem ir aizņemtas visas pažobeles.

Nākotnes plānā ir arī Sēlijas sētas izveide.

Muzeja ģenerālajā plānā bija paredzēts, ka Zemgali etnogrāfiski pārstāvēs Zemgales un Augšzemes sētas. Šis darbs tika mērķtiecīgi veikts daudzus gadus, bet tad notika nelaime ar Kurzemes sētu, kas mūs atsvieda 10 gadus atpakaļ, apstādināja muzeja attīstību. (2000. gadā nodega Deju dižais laidars un Tupešu dzīvojamā māja Kurzemes sētā. Ēkas muzejā atradās no 1939. gada — red.). Īsā laikā absolūti viss, ko varēja, tika ieguldīts, lai atjaunotu Kurzemes sētu. Tad iestājās ekonomiskā krīze. 

Augšzemes sētas celtnes muzejā jau atrodas, viena daļa pastāv dabā: Bebrenes krucifikss un Bornes luterāņu baznīca, kas rāda novada divsejainību. Bet nesaliktas kaudzē stāv klēts, rija un mājas daļa. Domāju, ka pirmā ir jāsaliek rija, jo tad tajā var novietot nepieciešamo nākamajiem objektiem. Paies vairāki gadi, kā Vidzemes sētā — pieci gadi, kamēr saliek visas celtnes.

Vai muzejā varētu būt vieta, teiksim, arī Līvānu mājiņām?

Ja cilvēkam grib radīt priekšstatu par kādu laikmetu, uztveres apjoms ir ierobežots. 

Somijā, Helsinkos, ir brīvdabas muzejs. Viss ir skaidrs atainots periods, kā dzīvojis somu zemnieks un no kurienes ir nākusi somu pašapziņa. Vairāk nekā nevajag. Zviedrijas brīvdabas muzejā Skansen ir citādāk. Zviedrijā bija visi slāņi muižniecība, tirgotāji, zemniecība, atvaļinātie kareivji, viņi visi ir pārstāvēti. Taču zviedri arī neiet tālāk par šo laiku, kad Zviedrija pārveidojās par demokrātisku karalisti. 

Tai pašā laikā Norvēģijā, Lillehammerē, Maihaugenas brīvdabas muzejā ir brīnišķīgas klētis uz stabiņiem no 18. gadsimta, un ekspozīcija beidzas ar 70. gadu mājām. Taču āķis ir, ka valdībai, taisot lidlauku, nācās atpirkt veselu mikrorajonu. Tā no šīm ēkām varēja izvēlēties un saglabāt ik pa desmitgadēm uzceltās privātmājiņas, ko novietot muzejā. Katrā ziņā tas ir ļoti interesanti, bet man personīgi traucēja, ka viena daļa ir klasiskais brīvdabas muzejs, otra daļa 20. gadsimta attīstība.

Uzskatu, ka mums nevajadzētu mēģināt pārkāpt savu robežu. Nezinu, kā parādīt 50., 60., 70. gadus, jo starpība dzīvesveidā ir milzīga. Ja uztaisa kolhoznieku māju, tad tai pretī jāliek garā un nejēdzīgā ēka, kur katram saimniekam bija pa govij kūtī un augšā ir šķūnītis. Vēl kaut kur pa mašīnai un izdangātā pagalmā kolhoza traktors. Tikai tad var dabūt pareizo priekšstatu, kā tolaik bija. Vai tas ir vajadzīgs? 

Kad sāka ražot Līvānu mājas, notika sarunas vienu māju uztaisīja Mežaparkā, bet muzejam to tā arī neatdeva. Doma bija veselīga Līvānu māja atrastos nevis muzeja teritorijā, bet ārpusē ceļā no Brīvības ielas uz Brīvdabas muzeju. Varat iepazīties, kā dzīvo mūsdienās, un tad iet uz pagātni.

Vai būtu lietderīgi un kuram gribētos tādu ekspozīciju veidot? Jautājums ir daudz sarežģītāks lai precīzi atspoguļotu laiku, ir jāpārstāv dažādi sociālie momenti. Vienā ekspozīcijā visas Latvijas kolhoznieka istabu vispār nav iespējams parādīt. Viena lieta ir savākt artefaktus, bet izveidot godīgu brīvdabas ekspozīciju…

Pagājušā gadsimta 30.gadu jaunsaimnieka dzīvojamās mājas istaba. Foto – Edmunds Brencis

Muzejā notiek arī meistardarbnīcas. Vai muzejs var ko darīt, lai nepazūd veco amatu prasmes?

Piecās minūtēs neko nevar iemācīt. Ir zināms strupceļš. Lai apgūtu pat visvienkāršāko amatu, piemēram, puzuru taisīšanu, jāmācās vismaz nedēļa, nevis stunda. Par kalēju ir jāmācās mēnešiem un gadiem.

Neesmu domājis, kādai vajadzētu būt šai amatu apmācības sistēmai, bet tai ir jābūt. Ērgļos bija kurss, kurā mācīja celt guļbūves. Kursu likvidēja. Problēma ir, ka oficiālajā darba tirgū neparādās augsti kvalificēti un izglītoti amatnieki. Meistari ir, bet mēs kā valsts iestāde nevaram viņus nolīgt, jo viņiem nav nekādu papīru ar zīmogiem. Mana pārliecība ir, ka valstij jāsubsidē šī apmācība pie kāda kvalificēta meistara. Nefunkcionē arī Amatniecības kamera.

Kā vērtējat muzeju stāvokli un situāciju Latvijā pašlaik?

Negatīvas indikācijas neesmu jutis. Bet viena lieta pārsteidz tika likvidēta Muzeju pārvalde, kas būtībā pildīja ne tik daudz administratīvas, bet galvenokārt metodiska rakstura funkcijas. Tā ir diezgan nepieciešama lieta kopīgas ievirzes, dokumentācija.

Tagad ir interesanti ir Latvijas Nacionālais kultūras centrs un Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde. Respektīvi, nemateriālais un materiālais mantojums. Kādreiz Juris Dambis vadīja Valsts pieminekļu aizsardzības inspekciju. Ko tad viņš tagad vada, ja atbild par kultūras mantojumu? Tās nav tikai ēkas, bet arī šis (rāda uz galdu red.).

Kas notiek pašlaik? Muzeja lauku ekspozīcijā Piebalgas Vēveros ir piecas dzīvojamās, bet kopā 16 celtnes, kuras cenšamies uzturēt un atjaunot. Tām turpat blakus atrodas divas saimniecības, kas arī ir pieminekļu sarakstā. Tāpēc, ka tās ir tikpat vērtīgas kā mūsējās, bet tām ēkām jumti ir cauri un tūlīt sagāzīsies. Apmeklētāji vaicā kas jums te notiek? Sakām, piedodiet, tas ir privātīpašums.

Mani tas satrauc. Muzejs, kurš atbild par saviem objektiem, par tiem rūpējas, objektus pārbauda pieminekļu inspekcija. Un blakus muzejam ir tādi pat pieminekļi, kas iet bojā un kurus šie pārbaudītāji nekādā veidā nevar palīdzēt glābt. Tā ir valsts problēma ieraksta objektus pieminekļus sarakstā, visi apzinās, ka tas ir valsts nozīmes kultūras vai arhitektūras piemineklis, bet valsts, kas ierakstījusi tos sarakstā, nekādā veidā nevar tos saglabāt vai piespiest saglabāt.

Vai zināt, kas ir Dannenšterna nams? (Viens no ievērojamākajiem baroka arhitektūras paraugiem Latvijā, atrodas Mārstaļu ielā Vecrīgā red.). Nu kā var būt, ka izcilākā celtne Rīgā iet bojā un visi izliekas neredzam! Kā tas var būt!? Kas tā par valsti! Te ir jautājums starp valsts un privāto atbildību. Ja valsts par kaut ko uzņemas atbildību, tad tai šī atbildība jārealizē. Par Dannenšterna namu, šķiet, valsts negrib uzņemties atbildību. Tas ir neticams piemērs. Runa ir par sistēmas nespēju. Un tas rada nihilismu. Kas tālāk? Te valstij vajadzētu vērsties ar visu likuma bardzību pret ēkas neuzturētājiem.

No otras puses, tā saucamie dabas draugi atrod laukā vienu puķīti, apvelk tai apkārt svītru un pasaka tev nebūs tur kokus gāzt un, ja tu gāzīsi, ir skaidrs, ka būs jāmaksā. Atgriežoties pie Vēveriem šeit mierīgi var iet postā piemineklis un nevienam nekas nav jāmaksā, jo visiem ir skaidrs, ka tas cilvēks [privātīpašnieks] nevar samaksāt. Viņam ir vienīgā rija, kas saglabājusies, vienīgā pareizā vecā tipa kūts, un ir skaidrs, ka nākamo ziemu tās neizturēs. Ir brīnišķīga klētiņa, kurai ir caurs jumts un kas arī neizturēs, un sagāzusies jaunā kūts, kurai spāres ir izlauztas. Saimnieks to nevar saglābt. Savulaik muzejs gribēja no Vēveru saimnieka atpirkt riju, bet tad saimnieks paprasīja, lai pērk visu kompleksu. To nevarēja. Tas pats notika Kurzemē, kur iedzīvotāji likteņa varā pameta brīnišķīgas mājas. To vairs nav.

Rezumējot gribu teikt, ka tur, kur tiek darīts, viss notiek daudz maz normāli, bet attiecībā uz senceltnēm, ja nav spējīga saimnieka, ēka aiziet bojā. Vēl viena lieta ļoti maz ar tautas celtniecības pieminekļiem ir pārstāvēta Latgale. Grūti saprast, kāpēc to nav pieminekļu sarakstā.

Pagaidām nav neviena komentāra

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu