Par barikādēm nepieciešams profesionāls pētījums • IR.lv

Par barikādēm nepieciešams profesionāls pētījums

1
1991. gada barikāžu ugunskurs Doma laukumā. Foto - Ieva Leiniša, LETA
Māris Niklass

Mani kā aktīvu 1991.gada barikāžu organizētāju un dalībnieku priecē, ka šogad apgāds Jumava sagādājis grāmatu Barikādes 1991.. Nemaz tik daudz izdevumu šai tematikai mūsu grāmatplauktos nav. Kādreizējais lauksaimniecības ministrs Dainis Ģēģers pirms septiņiem gadiem sarūpēja Cerību ugunskurus un vēl senāk Strēlnieku apvienības Jāņa Baškera vadībā iznāca Latvija, kur tavi dēli. Uz Jumavas grāmatas apvāka – “Manai paaudzei barikādes ir lielākais mūža notikums… Baltijas valstu Barikāžu stāsts paliks mūžībai kā tautu cīņa par brīvību”. Tā raksta Juris Visockis. Grāmatā pat lapaspuse veltīta – Barikādes ārpus Rīgas. Maz, taču varbūt tas ir sākums izpētei, kas būtu jāpaveic nākotnē. Patiešām esam apdalījuši kuldīdzniekus un liepājniekus.

Priecē, ka izdevumā lapa veltīta krievu laikiem. No pieredzes – uzstājoties skolās un stāstot par barikādēm, nākas atzīt, ka dažās minūtēs raksturot šo periodu ir grūti, lai klausītājiem rastos izpratne.

Kas ir brīvība? Pieaugušajam tas ir pašsaprotami, ka tā ir vērtība. Jaunietim tas liekas kaut kas abstrakts.

Romualds Ražuks grāmatas 25 lappusēs dalās personīgās  pārdomās par barikāžu laiku. Mani nepameta sarūgtinājums, ka grāmatas veidotāji tikai dažas lappuses veltījuši barikāžu celšanai. Tās taču bija galvenais elements ar vietas īpatnībām un organizatoriem. Varam lepoties, ka tobrīd tās pēc mēroga bija lielākās pasaulē. Nesen Augstākās padomes Aizsardzības operatīvā štāba bijušais priekšnieks Odisejs Kostanda LTV raidījumā 1:1 skaidroja, ka barikāžu kopskaits bijis 44. Daudzās grāmatās izpalicis stāsts, kā tapa Vecrīgas barikāžu plāns. Mēģināšu šo robu aizpildīt.

Te jāpateicas vairākiem Latviešu strēlnieku apvienības (LSA) biedriem, kuri atrada dzirdīgas ausis Augstākās padomes (AP) Aizsardzības komisijā. 13. janvāra rītā pulksten 8 likumdevēja telpās pulcējās AP deputāti Tālavs Jundzis un Odisejs Kostanda, pieaicinātie Voldemārs Kārlis Markuss, LSA biedri Voldemārs Jaronis, Auseklis Pļaviņš, Jānis Baškers. Pēc nepilnām divām stundām barikāžu objektu izvietojuma plāns uz kartes bija gatavs. LSA darba grupa dienas garumā organizēja štāba katras nodaļas darbu. Kā tas bija iespējams? Šie bijušie okupācijas armijas virsnieki, bet ar latvietību sirdī, par X stundu bija domājuši un sprieduši jau kopš novembra. Kā vēlāk noskaidrojās, Ministru padomes priekšsēdētājs Ivars Godmanis ļoti svārstījies – būvēt vai nebūvēt barikādes. Tas nav pārmetums, iemesli  ir saprotami. Kā nekā vēl pirms diennakts PSRS prezidents Mihails Gorbačovs bija solījis, ka armija neiejauksies neatkarību pasludinājušās republikas dzīvē. Taču notikumi Viļņā liecināja par pretējo – 14 nogalinātie un vairāk nekā 100 ievainoto.

Tieši barikāžu esamība, kuras tapa vienas nakts laikā, pārsteidza pretspēkus. Ja atceramies, padomju armijas karavīru uzbrukumi Baku un Tbilisi mierīgajām demonstrācijām, kad ar tankiem, sapieru lāpstiņām un automātu laidnēm tika šķaidīti cilvēki, bojā gājušo skaits bija mērāms simtos. Rīgā no visa tā bijām paglābti tikai pateicoties barikādēm! PSRS armijas komandieri bija spiesti atzīt, ka viņus šīs mākslīgās izbūves pārsteigušas un karavīri tik neordinārā situācijā bija apmulsuši. Grāmatā Cerību ugunskuri kāds aculiecinieks raksta: “Pēkšņi ieradās ar brezentu pārklāta armijas automašīna, kurā sēdēja karavīri. Tā nu stāvējām  aci pret aci, līdz viņi pagriezās un aizbrauca…”. Manuprāt, barikāžu nozīmi spējām novērtēt tikai augusta puča laikā, kad OMON bruņutransportieri pa Doma laukumu dzenāja cilvēkus. Pučisti janvāra pieredzi arī bija ņēmuši vērā un pirmām kārtām uz tiltiem izvietoja blokposteņus.

Vēl par vienu aspektu. Pateicoties padomju centralizētajai komandsistēmai, lauksaimniecības ministra Ģēģera un satiksmes ministra Jāņa Janovska autoritātei, pietika ar vienu telefona zvanu, lai iedarbinātu tehnikas sūtīšanu uz Rīgu. Bija pat gadījumi, kad iestāžu vadītāji, kuri bija interfrontisti vai simpatizēja tai, paklausīja autoritātēm.

Tikpat kā neesam pētījuši brīvprātīgo kārtības sargu vienību darbību un nozīmi tajā laikā. Tās jau tika organizētas pirms janvāra notikumiem. Viņi vērīgi sekoja kārtībai manisfestācijā Daugavmalā un daudzos objektos. Ilgstoši sargāja TV torni Zaķusalā. Viņi no dežūrām tika atsaukti tikai pēc augusta puča.

Vēl kāds būtisks aspekts. Uzsveram vienotības nozīmi janvāra notikumos. Atcerēsimies, ka Augstākās padomes deputāti nakšņoja sēžu zālē uz grīdas. Operatīvā štāba darbinieki katru dienu pabija visos barikāžu punktos, organizēja cilvēku un tehnikas nomaiņu. Šāda uzmanība spārno cilvēkus!

Nenoliedzu atmiņu nozīmi. Taču nākamībai vajag profesionālu darbinieku skatījumu uz notikumiem. Ar cerībām raugos Latvijas Vēstures institūta virzienā, kura misija ir veikt pētījumus, līdzdarboties izglītotas un kritiski domājošas sabiedrības veidošanā.

 

Autors ir bijušais Latvijas Tautas frontes domnieks

Komentāri (1)

jabis41 26.01.2024. 07.37

latviešiem savs atmodas Lāčplēsis – Kostanda – tad paņēma svešus bērnus un vecākiem nezinot veda uz barikādēm pret interfronti . A veči pēčāk grozīja galvas – pa kuru laiku Odisejs iehavoja kuģu piestātni Rīgas ostā. Baļķi, kolpanta vārdiem , nesa tik daudzi, bet piestātnes visiem nepietika?

0
0
Atbildēt

0

@

Komentāri nav iespējoti šim rakstam

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu