Draugs no brīvības

Izrāde Gaišās naktis tiešā un pārnestā nozīmē atver cietuma kameru un ielaiž tajā gaismu

Liepājas teātra Mazajā zālē, kas iemitinājusies koncertzālē Lielais dzintars, intīmi apaļajā iekārtojumā skatītāji tiek iepazīstināti ar trim ieslodzītajiem — Renāru, Andri un Dāvi. Viņus atveido trīs jaunie teātra aktieri — Valts Skuja, Kārlis Artejevs un Artūrs Irbe. Režisores Kristīnes Brīniņas radītā izrāde (viņa kopā ar Henriku Eliasu Zēgneru arī dramaturģijas autore) turas pie dokumentālā teātra kanoniem, ļaujot uzklausīt autentiskus stāstus autentiskā valodā. Personu un viņu stāstu īstums ir tas, kas notur skatītāja uzmanību visas divarpus stundas garās izrādes laikā un dod iespēju jaunajiem aktieriem pierādīt savu profesionālo un emocionālo briedumu. Un horeogrāfei Brīniņai pierādīt savas režijas prasmes.

Izrādes nosaukums apzīmē ne tikai nomodā pavadītās naktis, kurās nereti aizmaldās jaunieši un bieži tiek pastrādāti noziegumi, bet arī izrādes radošās komandas un īpaši tās centra — Kristīnes Brīniņas — gaišo skatienu un atvērtību tumsai. Visi trīs izrādes varoņi ir pastrādājuši smagus noziegumus, un visi kādā savas dzīves brīdī sastapuši Kristīni, kura spējusi ar iejūtību viņus uzklausīt un savā izrādē izstāstīt dažādu iemeslu dēļ novārtā atstāto vīriešu likteņus. 

Neapšaubāms izrādes sasniegums ir ne tikai tajā atklātās dziļi cilvēcīgās ilgas pēc brīvības un mīlestības, bet arī spēja ar patiesu empātiju izstāstīt skaudros dzīves stāstus, nekļūstot didaktiskiem un pamācošiem. Un dramaturģijas trumpis, kas katru no tēliem padara par skatītāja draugu, ir neviltotais izteiksmes līdzekļu patiesums. Katra varoņa individuālā valodas uzbūve, leksikas robežas, neizskaistinātā vārdu izvēle un lietojums skatītāja acu priekšā rada pārliecinošus tēlus, kādus dramaturgam, šķiet, būtu grūti izdomāt. Šeit es domāju valodas nianses, nevis dzīvesstāsta fabulu, to sacerēt, visticamāk, nav grūti, par pamatu ņemot kaut vai aktualitātes ziņu lentē. 

Vissarežģītākais un arī visaizkustinošākais uzdevums kritis Kārlim Artejevam, jo viņa spēlētā Andra teikumi veidojas pilni šaubu, pārsteidzības, kauna, atklātības. Andra valoda ir tik dzīva, īsta un neliterāra, ka par Artejeva galveno kompanjonu tēla iemiesošanā kļūst tieši valoda un tās līdzekļi. 

Cits caur citu pamīšus skanošie puišu dzīvesstāsti sadrumstalojas, detaļas un fakti nesteidz iegulties atmiņā tik stabili, lai vēlāk tos varētu atstāstīt citiem. Un, šķiet, tas ir vēl viens ieguvums, nevis neveiksme. Jo ne jau izdarītie noziegumi, to apstākļi, protokoli un datumi šajā izrādē ir būtiski. Bet gan tas, vai mēs kā līdzcilvēki spējam aiz notikumiem un piespriestajiem sodiem ieraudzīt cilvēku un viņa cerību. 

Bez jau minētajiem aktieriem izrādē piedalās arī Hugo Puriņš un Madara Kalna, epizodiski nospēlējot te ieslodzījuma darbinieku, te atmiņu ainās nepieciešamās lomas. 

Scenogrāfa un kostīmu mākslinieka -8 veidotā telpa rada izrādes refrēnu — durvju atvēršanos un aizvēršanos, kas fiziski atdala ne tikai ainu no ainas, bet arī īstos varoņus no Kristīnes, izrādes Renāru, Dāvi un Andri no skatītājiem, ieslodzītos no mums — brīvajiem. Turklāt katru durvju klaudzienu paspilgtina komponistes Spāres Vītolas apstrādātie dokumentālie skaņas ieraksti, kas veikti Liepājas cietumā. Askētisko telpu un dzīves līkloču tumsu akcentē Toma Streiļa gaismu partitūra.

Protams, dokumentālā un īpaši verbatim teātra žanrs latviešu skatītājam nav nekas svešs, atminēsimies kaut vai Alvja Hermaņa un Jaunā Rīgas teātra aktieru Latviešu stāstu izrāžu ciklu. Taču šoreiz radošajai komandai ir izdevies atrast inovāciju, pievēršot uzmanību konkrētai un sarežģītai tēmai, kas daudziem šķiet tāla, sveša un, iespējams, pat atbaidoša. Tomēr par galveno jautājumu izvirzās tas, kā iespējams pārtraukt vardarbības ciklu. Tādējādi iesaistot arī mūs, līdzcilvēkus, kārtējā apburtajā lokā, no kura mēģināt kopējiem spēkiem izkļūt. Un te parādās arī skatītāja līdzatbildība. 

Šis jautājums veiksmīgi iegulst arī plašākā kontekstā — vardarbība dažādās tās izpausmes formās, diskusijas un mēģinājumi mainīt valdošo diskursu ir uzmanības lokā jau labu laiku.

Jau savos agrākajos darbos horeogrāfe Kristīne Brīniņa prata apbrīnojami iejūtīgi atklāt sarežģītas tēmas. Viņa nemāca un nekrata pirkstu, ar arogantu augstprātību mēģinot iestāstīt, kā tad mums visiem būtu jādzīvo labāk. Viņa atrod veidu, kā iepazīstināt nepazīstamos, lai tie kļūtu ja ne par draugiem, tad vismaz labiem paziņām.

ooooc

Gaišās naktis Liepājas teātra Mazajā zālē. Nākamās izrādes 25. janvārī, 2. februārī. 22—25 €.